Lai arī jelgavniece peldētāja Agnese Ozoliņa jau pirms laiciņa ir atgriezusies no olimpiādes Austrālijā, par notikumiem tur viņa stāsta ar aizrautību un acīmredzamu prieku.
Lai arī jelgavniece peldētāja Agnese Ozoliņa jau pirms laiciņa ir atgriezusies no olimpiādes Austrālijā, par notikumiem tur viņa stāsta ar aizrautību un acīmredzamu prieku.
Sidneja latviešu sportistiem, visticamāk, tiešām paliks atmiņā kā jauka pilsēta. Tur olimpiskajās spēlēs iegūtas medaļas, tur latvieši arī savā komandā jutušies draudzīgi un vienoti – tā A.Ozoliņa.
Austrālija – palmas un papagaiļi
Pēc sacensībām man it kā bija daudz brīva laika, bet pagāja brīdis, kamēr atguvos pēc startiem. Ļoti daudz apskatīt neiznāca, var teikt, ka tā kārtīgi ekskursijām veltīju vienu dienu.
Ekskursijās visvairāk iznāca būt kopā ar mūsu izlases šāvējiem, jo viņi neprata svešvalodu un vajadzēja kādu, kas iet līdzi. Tā kā man īsti nebija kompānijas, devos apskatīt Sidneju kopā ar viņiem.
Visvairāk Austrālijā patika palmas. Gandrīz pie katras apstājos un priecājos. Tur, kur dzīvojām, šo koku nebija īpaši daudz, tāpēc pilsētā izmantoju iespēju par tiem papriecāties.
Kāda epizode no Sidnejas man īpaši palikusi prātā. Iedomājieties pašu pilsētas centru – mašīnas, biroji, daudz cilvēku –, bet ielas vidū – koks, kas ir pilns ar lieliem, dzelteniem papagaiļiem, kuri mierīgi grauž čiekurus. Skats tiešām iespaidīgs, it īpaši tāpēc, ka mēs papagaiļus esam pieraduši redzēt zooloģiskajā dārzā vai veikalā un arī ne jau tik lielus.
Austrālijā cilvēki bija ļoti lepni, ka viņu zemē notiek olimpiskās spēles.
Bergmanis – īsts latviešu fans
Klātienē redzēju tikai Staņislava Olijara skrējienu. Biļetes uz sacensībām bija ļoti grūti dabūt. Sportistiem gan it kā bija iespējas tās pasūtīt, bet tāpat biļešu nebija. Man ļoti gribējās aiziet uz kādu basketbola spēli. Trīs reizes gāju pieteikt biļeti, bet tāpat netiku. Vienīgā iespēja bija redzēt kaut ko no vieglatlētikas sacensībām, jo stadions bija milzīgs un vismaz kāda biļete varēja būt lieka.
Mēs visi kopā cītīgi skatījāmies latviešu startus pa televizoru un jutām līdzi savējiem. Viens no īstiem mūsējo faniem bija Raimonds Bergmanis, kas, manuprāt, gandrīz visus startus bija noskatījies. Viņš visu par visiem zināja, vajadzēja tikai pajautāt par kāda sportista startu, un viņš pastāstīja.
Pašai visiespaidīgākais likās Igora Vihrova vingrojums finālā. Iepriekšējā dienā viņa treneris teica, ka zemāk par astoto vietu jau noteikti nebūšot, visticamāk, sestais. Visi zināja, ka viņam ir labas izredzes, un daudzi skatījās pa televizoru Vihrova startu. Tās bija nepārspējamas izjūtas: redzi, ka iznāk un iznāk, pamazām tuvojas vingrojuma beigas, un kļūdu vēl nav. Visi kājās piecēlušies vēroja, un pēc tam bija milzīgas ovācijas.
Vēl gāju just līdzi Aigaram Fadejevam. Stāvējām ielas, pa kuru viņš soļoja, malās un bļāvām. Aigars bija teicis, ka vajag, lai kāds viņu ik pa laiciņam pamodina. Visu laiku soļojot, liekoties, ka esi gandrīz aizmidzis, tāpēc svarīgi, lai līdzjutēji bļauj un uzmundrina. Atbalstījām, protams, arī pārējos mūsu soļotājus.
Pēc savējo iegūtajām medaļām ciematā vienmēr šo panākumu kopā nosvinējām. Visu medaļu iegūšana gan netika atzīmēta vienādi, jo, kad Vsevolods Zeļonijs izcīnīja bronzu, daudzi vēl nebija startējuši, tāpēc neko daudz neatļāvās svinēt.
Sidnejā – vislabāk un draudzīgāk
Ja man jāsalīdzina olimpiskās spēlēs Atlantā un šogad Sidnejā, pēdējās man noteikti patika daudz labāk. Gan Sidneja kā pilsēta likās patīkamāka, gan cilvēki atsaucīgāki. Arī mūsu komanda bija daudz draudzīgāka un vairāk turējās kopā. Tas daļēji varbūt bija tāpēc, ka dzīvojām visi vienkopus. Sidnejā Latvijas komandai bija ierādītas trīs divstāvu mājiņas, bet Atlantā dzīvojām milzīgas ēkas 11. stāvā, kur mudžēja no dažādu valstu sportistiem.
Arī pati olimpiāde Sidnejā likās mīļāka. Uz noslēguma ceremoniju nebiju, bet atklāšana man ļoti patika. Patiesībā izjūtas bija vienkārši neaprakstāmas. Ja man jāpārdzīvo kaut kas īpašs, parasti uzmetas zosāda. Atklāšanas ceremonijas laikā man tā ne uz minūti nepazuda.
Protams, atklāšanas ceremonijā, kad sportisti stāv laukuma vidū, notiek pamatīga kustība: visi mainās ar nozīmītēm, kopā fotografējas. Es arī gribēju nedaudz pastaigāties, pieiet tuvāk skatuvei, bet tur tieši stāvēja ASV basketbolistu komanda. Devos klāt un teicu: «Es esmu no Latvijas, gribētu ar jums nofotografēties!» Viņi man atbildēja: «Esam no Amerikas, labprāt nofotografēsimies.» Un paši gardi smējās – visiem taču tāpat skaidrs, ka viņi ir no ASV.
Attieksme pret sportistiem bija ļoti pozitīva un draudzīga. Arī man daudzi nāca klāt, gribēja kopā fotografēties. Visi jau vēlas mājās parādīt dažādos valstu tērpus. Vēl samainījos cepurēm ar kādu amerikāņu tenisisti.
Ikdienā pārsvarā sportisti satikās ēdnīcā, kas arī bija visai savāds pasākums. Pārtika bija salikta dažādu veidu plastikāta un papīra traukos. Kad beidz maltīti, visi atkritumi un trauki jāmet katram veidam īpaši domātās atkritumu kastēs: papīrs – vienā, plastmasa – citā, šķidrums jālej vēl kādā. Pēc ēšanas iznāca pamatīga atkritumu šķirošana. Kādu dienu organizatori bija izveidojuši sarakstu, kuru valstu komandas ir visnekārtīgākās pēc ēšanas (samet visus atkritumus vienā). Izrādījās, ka vieni no slinkākajiem šķirotājiem bija krievi un ukraiņi. Mūsu komanda bija trešajā vietā starp labākajiem.
