Maza bērniņa nākšana pasaulē vispirms ir prieks mazuļa vecākiem. Viņi savās domās, priekšstatos jau izlolojuši, kā būs tad, kad bērniņš pirmo reizi ieraudzīs pasauli, kā viņš tiks auklēts un audzināts.
Maza bērniņa nākšana pasaulē vispirms ir prieks mazuļa vecākiem. Viņi savās domās, priekšstatos jau izlolojuši, kā būs tad, kad bērniņš pirmo reizi ieraudzīs pasauli, kā viņš tiks auklēts un audzināts.
Sapņi un cerības, kas saistās ar bērniņu, nereti ir grandiozākas nekā dzīve ļauj sasniegt. Cerības, kuras vecākiem nav bijis lemts piepildīt savā mūžā, netīši tiek pārnestas uz mazā cilvēciņa dzīvi. Franču psihoanalītiķe un pediatre Fransuāzas Dolto rakstījusi tā: «Pirms cilvēks kļūst par tēvu vai māti, viņam jāpārdomā sava pagājusī bērnība, lai būtu gatavs pieņemt bērnu nevis kā savu kopiju, bet kā atjaunošanos citā pasaulē, kā būtni, kas dzīvos pavisam atšķirīgu dzīvi.» Tas nenozīmē, ka bērna augšanā un attīstībā būtu jāieņem gluži vai vērotāja loma. Nav arī jācenšas par katru cenu izdabāt visām bērna vajadzībām, pārspīlēti ziedot sevi, atņemot laiku pat domām par savām vajadzībām.
Bērniņš jau šūpulī jūtīgi uztver vecāku noskaņojumu. Viņu sliktais garastāvoklis un nervozitāte nesekmē veselīgu gaisotni. Tāpēc, pirms ejam pie sava mazulīša gultiņas, padomāsim, ar kādām emocijām to darām.
Bērnībā lielāka nozīme ir emocijām, bet jūtām – pieaugušo vecumā. Cilvēkā ģenētiski ielikts pamats, uz kura attīstās emocijas: bailes, sāpes, dusmas, prieks. Sākotnēji zīdaiņiem parādās visu emocionālo ekspresiju iedīgļi. Pozitīvs ir smaids, jo smaidot muskuļu refleksīvās darbības rezultātā uzlabojas garastāvoklis. Smaidīt ir veselīgi arī pieaugušajam, un, jo biežāk savu smaidošo, nevis dusmīgo, seju vērsīsim uz bērniņu, jo biežāk saņemsim arī gaidīto atbildes smaidu. Tas palīdzēs stabilizēt bērna nervu sistēmu, kas ir būtiski viņa rakstura nosvērtībai turpmākajā dzīvē. Līdz ar to būs sperts būtisks solis pasaules izzināšanā un mērķu sasniegšanā.
Visas bērna uzvedības pamatā ir vajadzība pēc mīlestības un pozitīvas uzmanības. Gadījies redzēt atstātu bērniņu, kas vēl četru mēnešu vecumā nereaģē uz rotaļlietām, jo tās neviens viņam nav rādījis. Sejiņā nav smaida, bērniņš vienkārši neprot smaidīt, jo īsā dzīve jau bijusi daudzu rūgtumu pilna – par aizslīdējušu pudelītes pupiņu, kuru neviens nesteidz ielikt atpakaļ mutītē, par sūrstošo ādiņu, kuru apkopj vienreiz dienā, par glāstu trūkumu, par vientulību dienu un nedēļu garumā. Arī šim bērniņam pasaules izzināšana ir sākusies…
Tikai no vecāku veselīgās attieksmes būs atkarīgs, kādas attiecības būs mums un mūsu mazulim nākotnē – tad, kad viņš vairs neraudās redeļu gultiņā, bet staigās savām kājām, domās savas domas. Vai tajās viņš dalīsies ar saviem vecākiem, atkarīgs no mums, pieaugušajiem. Tas ir atkarīgs arī no tā, vai nebūsim gaidījuši no sava bērniņa pārāk daudz, aizmirsdami pašu vienkāršāko un jaukāko – smaidu sejā, raugoties viņā.
Ilze Oša, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas studente
