Lielais austrumu kaimiņš, kura tēls citu kaimiņu acīs pēdējā laikā ir cietis sakarā ar atomzemūdenes «Kursk» avāriju, neveiksmīgo Čečenijas kara ofensīvu rezultātā, arī Ostankino televīzijas torņa ugunsgrēka dēļ, nu metīsies to spodrināt un stutēt.
Lielais austrumu kaimiņš, kura tēls citu kaimiņu – tuvu un tālu – acīs pēdējā laikā ir visai stipri cietis gan sakarā ar atomzemūdenes «Kursk» avāriju, gan neveiksmīgo Čečenijas kara ofensīvu rezultātā, gan arī Ostankino televīzijas torņa ugunsgrēka dēļ, nu metīsies to spodrināt un stutēt. Proti, Krievijas presē ir izskanējusi informācija, ka nākamā gada Krievijas valsts budžetā ir paredzēti līdzekļi krievu valodā iznākošās preses atbalstam NVS un Baltijas valstīs, lai tādējādi bijušās PSRS areālā veidotu Kremlim izdevīgu sabiedrisko domu.
Diskusijas par Krievijas propagandas mašīnu un tās ietekmi Latvijā norit jau labu laiku. Interesanti, ka Krievijas sabiedriskā televīzija (KST), kas ne vienmēr ir bijusi objektīva, vēstot par Latviju, allaž starp pašmāju skatītājiem ir bijusi populāra. Ar filmām par karu un «Pagaidi tikai!» sērijām ir uzaugušas divas paaudzes, un KST joprojām ar kabeļtelevīzijas vai satelīttelevīzijas palīdzību Latvijā skatās tūkstošiem cilvēku. Neveicoties kaujas laukā, vai tā būtu Afganistāna, Kalnu Karabaha vai Čečenija, austrumu kaimiņš allaž centies izvērst informatīvo karu, un, jāatzīst atklāti, ne vienmēr bez panākumiem.
NVS un Baltijas valstīm, citai vairāk, citai mazāk, ir bijušas un turpinās ar integrāciju un etnisko saskaņu saistītās problēmas. Latvija abu pārējo Baltijas valstu vidū ar 55% latviešu (1997. gadā) izskatās sevišķi smagi. Nav nekāda pamata apgalvot, ka Latvija ir tikusi vaļā no divkopienu valsts tēla, kuru tai labprāt piedēvē Krievijas valstsvīri.
Ar integrāciju saistās virkne sociālo jautājumu. Tā nav tikai pamiers starp pamatnāciju un Latvijā pārstāvētajām minoritātēm, bet respekts, vienas nācijas cieņa pret citām un droša līdzāspastāvēšana. Krievu valodā iznākošajā presē paustajam viedoklim bieži vien ir noteicošā loma cittautiešu apziņā – integrēties Latvijas sabiedrībā vai arī pa vecam dzīvot savā «nometnē». Tai šajā jautājumā ir daudz lielāka ietekme nekā latviešu valodā iznākošajai, lai cik autoritatīva un oficiāla tā arī nebūtu.
Augot kreiso popularitātei Austrumeiropā, kuras sabiedrība bieži vien nespēj pielāgoties ekonomisko reformu īstenošanai nepieciešamajos termiņos, Krievijai ir radusies visai reāla cerības dzirksts par tai lojālu politisko spēku nākšanu pie varas gan NVS un Baltijas valstu parlamentos, gan pašvaldībās, lai ar šo politiķu palīdzību īstenotu savas ekonomiskās intereses. Aizdomāties liek presē izskanējušais apstāklis, ka kaimiņvalsts masu saziņas līdzekļu finansēšanas sadaļā ir iekļauts slēgtais (tas ir slepenais) pants, kura realizācijai iedalīti it kā nelieli līdzekļi – tikai ap 4,5 miljoniem latu. Tas it kā uz visu NVS un Baltijas valstu fona nebūtu nekas, taču, apdomīgi izlietojot šos līdzekļus, var daudz ko panākt. Gaidāmās pašvaldību vēlēšanas varētu būt labs ģenerālmēģinājums iespējamajiem Krievijas plāniem, lai īstos atbalstītājus savāktu nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Arī Jelgavā pastāv integrācijas problēmas. Kaut gan Latvijas lielāko pilsētu vidū Jelgavu vairāk nekā pārējās apdzīvo pamatnācija (pēc 1997. gada datiem – ap 52%), nevar teikt, ka sabiedrība mūsu pilsētā ir integrēta. Joprojām diametrāli pretēji pilsētas iedzīvotāji vērtē holokaustu, izskanējuši visai atšķirīgi viedokļi par apvienības «Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā» aicinājumu uz nevardarbīgo pretošanos, boikotējot latviešu valodu. Sākotnēji labi iecerētā diskusija par valodu var izvērsties nekonstruktīvu apvainojumu vilnī. Un te var parādīties Krievijas finansēta krievu valodā iznākoša prese vai atsevišķas publikācijas, kas proponēs Krievijas intereses. Tie ir reāli draudi integrācijas procesam, tāpēc par informācijas patērētāja moto vajadzētu izvēlēties: «Septiņreiz izlasi un tikai tad apdomā, piekrist lasītajam vai ne.»
