Pašā Jelgavas centrā ir samērā solīds un patīkams parks, kurā daudzi iet relaksēties pēc ikdienas pelēcības un steigas: studenti pārlasa konspektus, bērni izklaidējas ap šūpolēm, bet vecāka gadu gājuma cilvēki kā rezignācijā tur sēž pa vienam.
Pašā Jelgavas centrā ir samērā solīds un patīkams parks, kurā daudzi iet relaksēties pēc ikdienas pelēcības un steigas: studenti pārlasa konspektus, bērni izklaidējas ap šūpolēm, bet vecāka gadu gājuma cilvēki kā rezignācijā tur sēž pa vienam. Reizēm pieeju klāt, uzrunāju un secinu – nevienam nevajadzīgi, daudzu pārpratumu un neizsapņotu sapņu noguruši. Cilvēki pensijas gados.
Un tad neviļus iedomājos, ka mūsu sabiedrībā netiek ieaudzināta pareiza attieksme pret gados vecāku cilvēku. Bērni, jaunieši, garāmejošie spēka gados pat nepamet skatu uz tādu vientuļnieku, it kā tur uz sola sēdošais būtu tukša vieta. Vēl vairāk – pie izdevības aizskars, apsaukās un nicinās. Bet cilvēki, pa dzīvi ejot, mācās kā skolā un nemitīgi pilnveido sevi tā, ka jau ap sešdesmit un vairāk gadiem uzkrātā pieredze un zināšanas ir unikālas. Gribas ar to dalīties, ir vēlēšanās ieklausīties otrā.
Es ierosinu Raiņa parku izveidot kā mazo Latvijas brodveju Jelgavā, kur varētu satikties sirmas dāmas, sirmi kungi, pastaigāties, iepazīties, ignorējot gan izskatu, gan gadus.
Varbūt kāds varētu detalizētāk šo ieceri īstenot? Kāds, kuram ir organizatora dotības.
Lūdzu mana ierosinājuma atbalstītājus un savus priekšlikumus dariet zināmus «Zemgales Ziņu» redakcijai!
Ar cieņu – jelgavniece
