Latvijas Autoceļu direkcijas Ceļu uzturēšanas pārvaldes Jelgavas nodaļas vadītāja Izolda Liepa atzīst, ka pagājušais gadsimts aizvadīts jauki: «Viss mūžs nostrādāts vienā darba vietā – pirms 30 gadiem sāku no pašas apakšas un pamazām virzījos uz augšu».
Latvijas Autoceļu direkcijas Ceļu uzturēšanas pārvaldes Jelgavas nodaļas vadītāja Izolda Liepa atzīst, ka pagājušais gadsimts aizvadīts jauki: «Viss mūžs nostrādāts vienā darba
vietā – pirms 30 gadiem sāku no pašas apakšas un pamazām virzījos uz augšu.»
Izoldasprāt, nav nemaz tik slikti strādāt vienā nozarē: «Cilvēks nemitīgi pilnveidojas, pēc dažiem gadiem nodarbošanās virziens mainās – tas nav tas pats, kas visu mūžu nosēdēt pie viena datora.»
Kā sievietei Izoldai darbs ir saspringts un stresa pilns, bet spriedzi vakaros palīdzot noņemt mīlošais vīrs: «Man ļoti ir palaimējies ar ģimeni – viņi ir saprotoši un man ļoti tuvi cilvēki. Par spilgtāko dzīves momentu varu nosaukt tikai un vienīgi dēla piedzimšanu. Vīrs ļoti gaidīja dēlu, bet es gan gribēju meitu, taču prieks tik un tā bija milzīgs.»
Bērnības atmiņas Izoldai saistās ar pirmo skolas dienu: «Skolas forma, priekšautiņš, bizes un lauku puķes – tāda es māmiņai pie rokas iesoļoju Tukuma rajona Sēmes pagasta skolā. Man tas bija liels satraukums – nezināju, kā iejutīšos klasē, kas jauns mani sagaida. Taču jāatzīst, ka mācības grūtības nesagādāja – uz skolu devos ar prieku. Vienmēr piedalījos arī sabiedriskajā dzīvē – dažādos pulciņos.»
Ģimenē Izolda ir pastarīte, tāpēc nekad nav ļāvusi sevi apcelt: «Atceros, ka vienmēr iekaustīju divus gadus vecāko māsu, jo viņa bija diezgan slimīga un retāk piedalījās lauku darbos – man visu vajadzēja darīt viņas vietā. Cik tas bija apnicīgi!»
Jau strādājot, Izoldu pārsteidzis pieredzes apmaiņas brauciens uz Somiju: «Cik viņi tur ir apzinīgi – ievēro visus ātruma ierobežojumus, ceļa zīmes, disciplīnu un pieklājības normas. Latvijas braucējiem līdz tam vēl augt un augt. Pašai man arī ir autovadītājas apliecība, bet jāatzīst, ka iespēju vadīt auto es izmantoju reti – vienkārši vīrieši nelabprāt sēž man blakus. Laikam jau viņiem ir bail, ka es braucu ne visai pārliecinoši un reizēm pat ļoti lēni.»
Prieks Izoldai ir arī par to, ka Jelgavā izbūvēts apvedceļš, kas atbrīvojis pilsētu no smagā transporta.
Šajā gadsimtā Izolda visiem iesaka būt labestīgākiem, savukārt autovadītājiem – nopietnākiem, bet jauniešiem – saudzīgākiem: «Ceļu drošība nav tikai kādu augstāku instanču kaprīze. Ja ātrums ir jāsamazina, tad tas ir drošības nolūkos, un ceļa zīmes nav domātas tam, lai jauniešiem būtu kur izgāzt savu spēku.»
