Medības ir iespēja būt mežā, svaigā gaisā, fiziski izlādēties. Tās ir arī azarts, emocionāls stress.
«Medības ir iespēja būt mežā, svaigā gaisā, fiziski izlādēties. Tās ir arī azarts, emocionāls stress. Tas ir «forši», taču no tā cieš ģimene, jo rudenī un ziemā gandrīz visās brīvajās dienās esmu mežā,» tā par savu vaļasprieku stāsta Jelgavas pilsētas slimnīcas galvenais ārsts Andris Ķipurs.
Medībās Andris Ķipurs iet jau kopš padsmitnieka gadiem. «Mans tēvs arī bija mednieks un jau kopš mazotnes ņēma mani līdzi, tas iepatikās. Sākumā bija bail nošaut garām, kad jutu, jā, nāk tas zvērs, nevis bail no paša zvēra,» viņš atzīstas.
Mežs Andrim ir vienīgā vieta, kur iespējams aizmirsties no darba un dzīves likstām. Tur var justies fiziski piekusis, taču morāli atpūties. «Galvenais nav medījums, bet gan pats process, piedalīšanās medībās,» skaidro kaislīgais mednieks un uz jautājumu par iecienītākajām medību vietām atbild, ka tādu neesot, jo ikreiz ir interesantāk doties kur citur.
Lielākā nomedītā trofeja ir vilks. Nošaut izdevies gandrīz visu, izņemot lūsi. Andris ir noskaņots apņēmīgi un cer, ka drīz izdosies nomedīt arī šo dzīvnieku. Taču visvairāk viņam patīk kolektīvās medības – ar suņiem, ar dzīšanu. Tiesa, bijis jāsecina, ka šis prieks prasa diezgan lielus līdzekļus.
Vēl pilsētas slimnīcas galvenais ārsts darbojas mednieku klubā «Tauri» un ir tā dibinātājs. Klubs pastāv jau piecus gadus. Tajā ir 10 biedru, taču parasti mednieku pulks esot kuplāks.
