Agrāk Jelgavā svētdienas ļoti tika svinētas. Frišmaņa namā Akadēmijas ielā, kur dzīvojām, bija tik kluss, ka varēja sadzirdēt pilsētas nomales gaiļus dziedam.
«Agrāk Jelgavā svētdienas ļoti tika svinētas. Frišmaņa namā Akadēmijas ielā, kur dzīvojām, bija tik kluss, ka varēja sadzirdēt pilsētas nomales gaiļus dziedam. Tikai kāds ormanis pa retam aizklidzināja pa bruģi.
Man vecā Jelgava likās
ļoti sakopta un skaista.
Es to nevaru aizmirst un joprojām par to sēroju.»
Tā novadnieka rakstnieka un dramaturga Mārtiņa Zīverta piemiņas sarīkojumā Zinātniskās bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē svētdien teica dramaturga meita Zeltīte.
Vilces Vaitenes, Zīvertu dzimta, senā Jelgava un atmiņas Jelgavas Latviešu biedrības organizētajā piemiņas pēcpusdienā bija cieši sasaistījušās. Režisore Ruta Artmane radījusi simbolisku un romantisku atmosfēru. Izgaismots rakstnieka galds, priekšpusē – senas fotogrāfijas, vidū deg galda lampa, aiz tās pie galda sēž pats dramaturgs Jelgavas Jaunā teātra aktiera Jura Bandenieka atveidojumā un viņa mūza – romantiski apgarotā aktrise Aina Rokjāne.
«Ai, jaunība, par ko tā
neprot smieties!
Tai skats ir gaišs un visa
dzīve priekšā!
Tev laime blakām iet kā
paša ēna,
Kad saule spīd vēl debess
rīta pusē.» (No lugas «Āksts»)
Vienā galda galā skolotāja Liliana Štauere risina Mārtiņa Zīverta mūža gājumu, otrā galda galā – dramaturga meita Zeltīte kavējas sirdsatdevīgās atmiņās.
«Mans tēvs un vecvecāki nekad nebārās, nekad neteica neko nicinošu. Kopīgi ķiļķenus ēdām – tādus garšīgus, ar sviestu un biezpienu,» atmiņu pavedienu turpina Zeltīte. «Zviedrijā dzīvojot, mums bija liels trieciens, kad uzzinājām, ka Jelgava sabumbota, sagrauta. Domās Zviedrijas zilās pēcpusdienas mēģinājām saistīt ar atmiņām par Jelgavu.»
Vēl režisore Lūcija Ņefedova iemet atmiņu dzirksti – pastāsta par nelielo tikšanās brīdi ar M.Zīvertu 1987. gada nogalē Rūdolfa Blaumaņa 125. dzimšanas dienas atcerē Brakos, kā pacēlusi dramaturgam nejauši nokritušo dūraini. Īstos brīžos gan smeldzoši, gan gavilējoši ieskanas Jelgavas jaunā talanta Maksima čells.
M.Zīverts gan Latvijā, gan trimdā sarakstījis vairāk nekā 50 lugu. Pēckara gados Jelgavas teātros režisors Egons Leopolds iestudējis «Ķīnas vāzi», Agris Krūmiņš» – «Kāds, kura nav», Lolita Muižniece – «Kurrupurrū».
«Pieredze man rādījusi, ka lugu uzrakstīt nav nekāda māka, bet to izplānot – tā ir galvenā lieta. Līdz šai gudrībai nonāk tikai nedaudzi lugu rakstītāji. Luga jāplāno ilgi, bet, kad tas izdarīts, tad gabals jāuzraksta ātri, citādi tas atšālējas kā glāzē ieliets zelterūdens,» rakstījis pats dramaturgs un atzinis, ka «lielākā laime, ko tu esi dāvinājis ļaudīm šai dzīvē, ir viņu bēdas. Priekos cilvēks allaž aizmirstas, bet nelaimē tas savu būtību apzinās skaidri… Bēdas ir mūsu ēna, ko mēs metam dievības gaismā, un tā visskaidrāk mums rāda, uz kurieni jāpagriežas, lai ieraudzītu laimi».
