Vienu dienu biju izvilcies laukā uz soliņa baudīt pēdējo rudens saulīti. Manā rajonā dzīvo krietns bars vīru spēka gados, kas no rīta puses vēl ir cik necik stabili uz kājām, bet vakarpusē noturēties vertikāli var ar lielām pūlēm.
Vienu dienu biju izvilcies laukā uz soliņa baudīt pēdējo rudens saulīti. Manā rajonā dzīvo krietns bars vīru spēka gados, kas no rīta puses vēl ir cik necik stabili uz kājām, bet vakarpusē noturēties vertikāli var ar lielām pūlēm. Vairums tādu, kuriem nesenā pagātnē latviešu valoda bija «sobačij jazik». Kaut gan dažs dižojas, ka nodzīvojis Latvijā 35 un vairāk gadus, vēl šodien ar mokām spēj pateikt «labdiēn».
Te pie manis «piepeld» viens tāds un saldā balsī lūdz «aizdot» 20 santīmu. Esot zvērīgas «pohmeļas». Es šim klūpu virsū, kāpēc nevar pats nopelnīt, kaut gan vīrs kā skapis. Šis sāk kunkstēt, ka esot «bezrabotnijs». Aizrādu, ka rudenī kādu latu var nopelnīt laukos. «A, nu ih k čortu!» vīrs atmet ar roku. Esot jāstrādā kā lopam, bet vakarā iedodot divus latus. «Un vairāk neko?» es ieplešu muti. Nu vīrs sastostās – «žraķ» jau dodot, kamēr beņķī duras, vakarā ielejot trīslitru kanniņā pienu, piesolot gabaliņu «kapčonova špiku» un kādu pusduci olu… «Tad jau tur iznāk vēl kāds pusotrs lats, ja ne divi,» es skaļi domāju. «E..,» vīrs atmet ar roku un, redzēdams, ka no «aizņemšanās» nekas neiznāks, un slāj prom.
Un tad man beidzot «pielec», ka šie vīreļi visu apzinīgo mūžu ir tikai «skaitījušies darbā» un tā nebūt nav analoģija jēdzienam «strādāt».
Te nu gribot negribot nāk prātā bezdarbs pirmskara Latvijā, kad Daugavmalā gulošajiem saulesbrāļiem uz tupeļu zolēm bija ar krītu rakstīts: «Bez Ls 5 netraucēt!» Kaut kas radniecīgs mūsdienām…
Savas filozofiskās pārdomas un nostalģiskās atmiņas zināmas darīja Imants Liekniņš
