Tā bija tāda mazliet jocīga intervija… Mēs runājām par labo un slikto… par darbu paveikšanu pēc labākās sirdsapziņas, bet saruna beidzās pavisam negaidīti – Guntim Pavilonam, Jelgavas kultūras nama menedžerim, bija steidzami jādodas uz darbu.
Tā bija tāda mazliet jocīga intervija… Mēs runājām par labo un slikto… par darbu paveikšanu pēc labākās sirdsapziņas, bet saruna beidzās pavisam negaidīti
un nepabeigti – Guntim Pavilonam, Jelgavas kultūras nama menedžerim, bija steidzami jādodas uz darbu.
Guntis aizsteidzās atslēgt zāles durvis. Izrādās, kultūras namā kāds savu darbu laikam neveica tik godprātīgi, bet varbūt iejaucās mūsu sarunā pieminētie apstākļi, kas visu padara citādu, nekā plānots… Kas ir Guntis? Kāds viņš ir? Par to – intervija. Tomēr varbūt arī par to, ka dzīvē gadās visādi, bet viss notiek uz labu.
Vai esi jelgavnieks?
Faktiski, jā, kaut gan pamatskolā gāju Platonē. Pārējās skolās – Jelgavā un Rīgā.
Kuras bija pārējās skolas?
Mūzikas vidusskola Jelgavā un Mūzikas akadēmija Rīgā. Vēl bija dzīves skola Rīgā – koris «Ave sol». Tur negāju tā vienkārši padziedāt. Tas bija pastāvīgs darbs, par kuru arī algu maksāja. Pieredzi, kas tur iegūta, noteikti var likt blakus visām citām skolām.
Vai vairs korī nedziedi?
Nē. Dziedāju tur pirms kādiem pieciem gadiem, kad mācījos akadēmijas pēdējos kursos.
Kādu specialitāti apguvi Mūzikas akadēmijā?
Mācījos diriģēšanu. Lai cik jocīgi arī tas nebūtu, maz ir tādu cilvēku, kas, izskolojušies par diriģentiem, turpina par tiem arī strādāt. Kad mācījos akadēmijā, nepavisam nedomāju, ka kādreiz varētu darboties šajā specialitātē.
Vai arī pašlaik esi diriģents?
Diemžēl līdz šim vēl no tā neesmu ticis vaļā. Katru gadu apsolos, ka tas ir pēdējais, vairs neturpināšu, bet nekas neiznāk.
Vai bērnībā zināji, par ko vēlies kļūt?
Nē, nezināju gan. Man viss bija skaidrs par mācīšanos, bet par strādāšanu – gan ne. Izglītībā viss bija likumsakarīgi – bērnu mūzikas skola, mūzikas vidusskola un akadēmija. Nebija man nekādas īpašās izvēles. Agrāk vienmēr skolā uz lapiņām bija jāraksta, par ko katrs vēlas kļūt. Lielākā daļa rakstīja – par šoferi, par šuvēju. Es negribēju būt ne šoferis, ne šuvējs. Reizēm pats savus nākotnes mērķus nemaz nerakstīju. Klasē bija atbildīgā meitene, kas sarakstu papildināja, ja kāds nevarēja izlemt. Viņa zināja, ka mācos mūzikas skolā un lapiņā vienmēr manam vārdam pretim rakstīja – mūziķis.
Nevar arī viennozīmīgi teikt, ka vienmēr esmu domājis kļūt par mūziķi. Cik gan daudzos darbos ir strādāts un kādas lietas darītas!
Un pēc vidusskolas bija skaidrs, ka mācīsies Mūzikas akadēmijā?
Izlemt varbūt bija viegli, bet īstenot gan ne. Pēc mūzikas vidusskolas citas iespējas jau vairāk nebija. Muzikālo izglītību tu varēji iegūt ļoti labu, bet pārējos priekšmetos diemžēl zināšanu līmenis nav tik augsts. Tāpēc šīs vidusskolas absolventi nav spējīgi konkurēt augstskolās ar tiem, kas mācījušies citur. Ne jau visi, kas mācās mūzikas skolā, vēlas un spēj arī pēc tam turpināt studijas akadēmijā.
Vai bija tāda joma, kuru tu būtu gribējis studēt mūzikas vietā?
Jā, mani agrāk ļoti interesēja vēsture un ģeogrāfija. Gribēju stāties Latvijas Universitātē. Lai to izdarītu, bija jābūt ļoti labām angļu valodas zināšanām. Diemžēl tolaik man kaut kā nebija iznācis valodu apgūt tik labi, kā vajadzētu.
Vai esi kādreiz nožēlojis, ka pēc vidusskolas neturpināji mācīties vēsturi vai ģeogrāfiju?
Nē. Ko es tagad darītu, ja būtu mācījies tur? Strādātu par skolotāju? Nu, labi, arī es pastrādāju skolā. Tā bija ļoti laba pieredze.
Cik ilgi tu tur nostrādāji?
Sešus gadus. Tas vēl ir uz robežas – ne daudz, ne maz. Septiņi gadi – tas jau, manuprāt, būtu daudz.
Ir uzskats, ka cilvēki draugus pārsvarā iegūst skolas laikā, vēlāk vairs ne. Vai tu tam piekrīti?
Atkarībā, kuras skolas laikā. Pamatskolā visi esam bērni, draudzība vēl nav nopietna. Vismaz pašlaik man liekas, ka vidusskolā iegūtie draugi varētu būt uz mūžu. Atceros, vecāki cilvēki teikuši: «Nu, ko tu! Viņi tevi aizmirsīs, un tu viņus arī. Nevajag pārāk aizrauties, nav vērts …»
Tie draugi, ko iegūst vēlāk, ir citādi. Ar šiem cilvēkiem mēs visbiežāk esam spiesti kopā strādāt, ar viņiem jābūt vienā telpā, vienā laikā. Protams, izveidojas kopīgas intereses, taču uz viņiem nevar tā paļauties.
Vai tev ir daudz draugu?
Nē, nav. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka viņiem ir daudz draugu, bet, ja pavērtē, izrādās, ka tie lielākoties ir tikai paziņas. Esmu intraverts, un man ir grūti iegūt draugus, uzticēties. Man draugu ir maz, bet labi.
Kam jānotiek, lai kāds no viņiem vairs nebūtu tavs draugs?
Tad man viņā jāviļas trīs reizes pēc kārtas.
Bet, ja draugs tev pēc šīs trešās reizes vēl lūgtu piedošanu un teiktu, ka nekad vairs tā nedarīs?
Būtība jau nav tajās trīs reizēs. Ir gadījies vilties draugos. Šādos gadījumos ir svarīgi, lai pēc sliktā notiktu kaut kas labs. Vēl palīdz arī laiks. Ja gadās tā, ka notiek tikai sliktais un vidū nav nekā laba, tad ir ļoti grūti atgūt uzticēšanos. Patiesībā man nemaz nepatīk iedziļināties, kas būtu, ja būtu …
Vai citiem ir viegli tev izlūgties piedošanu?
Jā, viegli. Es pat pārdzīvoju tā otrā cilvēka vietā, kas lūdz piedošanu. Varbūt vairāk nekā viņš pats. Ar sevi tomēr ir vieglāk tikt galā nekā ar cita problēmām. Man vienmēr patīk domāt vairāk par labo nekā par slikto. Bieži vien satiekoties ar cilvēkiem, runājoties spriež arī par dzīves negācijām, pēc tam vienmēr iekšēji paliek nepatīkamas izjūtas. Liekas, ka kaut kas nav līdz galam taisnīgi izrunāts, jo visi pārsvarā taču cenšas un grib darīt, kā labāk. Diemžēl apstākļi bieži vien sagadās tā, ka tas neizdodas.
Vai tu pats vienmēr centies visu izdarīt pēc iespējas labāk?
Ieceru līmenī jau noteikti, bet tad seko darbošanās, kas dod lielu prieku, lai arī parasti gadās dažādas grūtības. Tad ir gandarījums par to, kas tiek veikts. Taču mēdz būt tāds brīdis, kad problēmu jau ir tik daudz, ka vairāk neko negribas darīt un zūd iecerēta mērķa nozīmīgums. Tomēr laikam vienmēr cenšos darboties pēc labākās sirdsapziņas.
Vai arī no citiem prasi, lai viņi censtos strādāt pēc iespējas labāk?
Laikam jau vajadzētu, bet parasti rodas jautājums sev pašam – vai man ir tiesības kaut ko vairāk no svešiem cilvēkiem prasīt. Varbūt drīzāk vajadzētu prasīt vēl vairāk no sevis.
Ja kaut kas iznāk nepareizi, vai atvainojies cilvēkiem?
Ja situācija to prasa, noteikti. Bet, ja iespējams no tā izvairīties, kāpēc ne.
Vai paļaujies uz teicienu – dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek?
Pamatā laikam paļaujos, ka viss notiks tā, kā es to virzīšu. Taču pienāk arī grūtie brīži, un tajos, kā likums, gribas domāt: viss būs tā, kā nolemts. Tā ir grūto brīžu filosofija.
Viss, kas notiek, ir uz labu…
Pilnīgi noteikti, tikai tas lielā mērā atkarīgs no tā, kā mēs domājam. Ja domājam labu, tad tā arī ir. Taču daudziem cilvēkiem vēloties sliktu vai arī esot vienaldzīgiem, diez vai viens pats cilvēks var visu vērst par labu ar pozitīvām domām. Viss tomēr notiek uz labu…
