Turpat mēnesis pagājis, kopš Dienvidslāvijā tika sarīkotas demokrātiskas prezidenta vēlēšanas un savu krēslu zaudēja Slobodans Miloševičs – dažādiem negatīviem epitetiem apveltītais iepriekšējais Dienvidslāvijas prezidents.
Turpat mēnesis pagājis, kopš Dienvidslāvijā tika sarīkotas demokrātiskas prezidenta vēlēšanas un savu krēslu zaudēja Slobodans Miloševičs – dažādiem negatīviem epitetiem apveltītais iepriekšējais Dienvidslāvijas prezidents. Sestdien arī ANO pārvaldītā Serbijas province Kosova sekoja demokrātijas vilnim, sarīkojot pirmās demokrātiskās pašvaldību vēlēšanas. Tajās lielāko balsu skaitu guva partijas, kas atbalsta Kosovas neatkarības centienus.
Provincē, kur aptuveni 90 procentu no iedzīvotājiem ir albāņi, Dienvidslāvijas prezidenta vēlēšanas lielākoties tika ignorētas. Savukārt desmit procenti serbu, kas vēl palikuši Kosovā, ignorēja pašvaldību vēlēšanas šajā Serbijas provincē. ANO paspārnē dzīvojošiem Kosovas albāņiem nacionālistiski noskaņotais Koštuņica daudz neatšķiras no iepriekšējā valsts vadītāja – vismaz jautājumā par Kosovas neatkarību. Vienīgā albāņiem pozitīvā pārmaiņa – jaunais prezidents ir gatavs runāt vismaz par provinces autonomiju. Taču albāņiem Kosovas autonomija nav vairs aktuāla – dienas kārtībā nākusi neatkarība. Kosovas Demokrātiskās līgas vadītājs Ibrahims Rugova, kas konflikta saasinājuma laikā starp Serbiju un Kosovu izvirzījās par albāņu interešu aizstāvi, skaidri paudis savu apņemšanos panākt Kosovas neatkarību. Līdzīgas domas nodarbina gandrīz katru Kosovas albāni. Koštuņicas ievēlēšana, kas pagaidām nozīmē arī demokrātijas uzvaru Dienvidslāvijā, Kosovas albāņu neatkarības centienus var aizvirzīt otrā plānā arī Rietumu sabiedroto acīs, kam viens no būtiskākajiem miera nodibināšanas aspektiem reģionā bija Miloševiča nomaiņa pret Rietumiem lojālu politiķi. Kosovas albāņi tagad ir nopietni nobažījušies, ka Rietumi provinces statusa problēmu risinās caur Belgradu, kas vismaz tuvākajā nākotnē nozīmētu neatkarības jautājumu atlikt diezgan «tālā plauktā». Mazākais – tik ilgi, kamēr Serbijas provincē pilnībā tiks atjaunotas pilsoniskās un politiskās institūcijas. Būtiski bremzējošs faktors Kosovas neatkarības atgūšanā ir arī albāņu valsts Albānijas eksistence, tādējādi viņi nevar apelēt pie savas etniskās minoritātes. Deviņdesmitajos gados no Dienvidslāvijas «draudzīgo» republiku saimes jau atdalījās vairākas republikas, kas tagad ir etniskas valstis, – Horvātija, Slovēnija u.c. Arī Melnkalne, kas kopā ar Serbiju veido Dienvidslāvijas Federāciju, aizvien uzstājīgāk runā par atdalīšanos. Cik reāla ir Kosovas albāņu pretenzija uz savu valsti šajā situācijā? Jaunais Dienvidslāvijas prezidents attiecībā uz Kosovu runā tikai par 1999. gadā pieņemto ANO Drošības padomes rezolūciju, kas aicina provincei nodrošināt autonomiju un pašpārvaldi. Tas varētu būt pirmais solis, jo tūlītējas neatkarības atgūšana Kosovā vardarbību, iespējams, pastiprinātu – šoreiz pret serbiem. Pasaules atmiņa, pieminot masveida slepkavību upurus, ir īsa. Pēc dažiem gadiem lielākoties būs jau aizmirsies, cik tūkstoši (un vai vispār tūkstoši) noslepkavoti Kosovā. Albāņi, kuriem ir vismaz viens bojā gājušais ģimenē, to neaizmirsīs nekad. Savā neilgajā «prezidentēšanas» laikā Koštuņica paguvis arī uzņemties atbildību par Kosovā notikušajām masveida slepkavībām, piebilstot, ka Serbijas provincē masu terorā bojā gāja ne tikai albāņi, bet arī serbi.
Kosovas albāņi neatteiksies no savas valsts idejas ne tuvākā, ne arī tālākā nākotnē. Tik ilgi, kamēr neatkarības «deglis» pastāvēs, Kosovas «pulveris» Dienvidslāvijas «mucā» būs sauss. Jautājums ir par to, vai demokrātijas «stīpas», kas satur Dienvidslāvijas «mucu», būs pietiekami izturīgas, ja Kosovas albāņi ķersies pie ekstremāliem līdzekļiem, lai iegūtu neatkarību. Koštuņicas atbalstītāji izteica varbūtību, ka Dienvidslāvijas karaspēks līdz šā gada beigām jau varētu atgriezties Kosovā. Tas vien spētu izraisīt vēl vienu vardarbības vilni, sabradājot vārīgo demokrātiju reģionā.
