Atsaucoties uz Viļa Ozola kunga vēstulē (11.10.2000.) paustajām domām sakarā ar «Zemgales Ziņās» (04.10.2000.) publicēto diskusiju par reliģiju, vēlētos bilst dažus vārdus par tā saucamajām pieļautajām «četrām principiālajām kļūdām».
Atsaucoties uz Viļa Ozola kunga vēstulē (11.10.2000.) paustajām domām sakarā ar «Zemgales Ziņās» (04.10.2000.) publicēto diskusiju par reliģiju, vēlētos bilst dažus vārdus par tā saucamajām pieļautajām «četrām principiālajām kļūdām», kā arī precizēt manis pausto atziņu par otra vaiga pagriešanu. V.Ozola kungs ir nepareizi sapratis. Jāteic gan, ka «zvetēšana» («… ja tev sit pa vienu vaigu, tad tev sitējam jāzvetē pretī») nav manis lietots termins, tāpēc, iespējams, tas varēja novest pie kļūdainas izteikuma sapratnes.
Tātad, pirmkārt, es, protams, piekristu, ka īpašvārds rakstāms ar lielo burtu, tomēr šajā diskusijā īpašvārds «Dievs» ne vienmēr tiek lietots kā īpašvārds, jo daudzviet tam piemīt sugas vārda statuss, kas nozīmē, ka jēdziens «dievs» netiek lietots ar kaut kādu pārākuma un augstākstāvēšanas auru. Faktiski tas nozīmē, ka «dievs» apzīmē ikvienas reliģijas centrālo ticības objektu. Tas var būt gan Kristus, gan Buda, gan arī Krišna un tamlīdzīgi. Līdz ar to diskusijā, vispārinot jēdzienu «dievs» un lietojot to kā sugas vārdu, manuprāt, tas bija racionālākais veids, lai izvairītos no iedziļināšanās dažādu konfesiju un pat reliģiju filosofiskajās atšķirībās. Salīdzinājums ar «Glavlitu» man šķiet nenopietns, jo laiki, kad visā tika vainots padomju režīms un ar to saistītie paradumi, sen jau ir garām.
Otrkārt, visām kristietisma konfesijām Dievs ir viens, tomēr izpratne par to ir dažāda. Tā kā šajā diskusijā runa galvenokārt ir par izpratni, nevis starp baznīcām gadsimtiem ilgušajiem strīdiem, tad ar «luterāņu dievu» tiek domāta luterāņu izpratne par Dievu to Kungu. Rodas jautājums, vai izpratnei par kaut ko abstraktu, visam pāri stāvošu ir kaut kāds sakars ar to, kā rakstāms Latvijas Republikas prezidentes vārds, kuru kā piemēru min cienījamais V.Ozola kungs. Pēc V.Ozola nostādnes, mums arī jēdziens «prezidente» būtu allaž jāraksta ar lielo burtu, jo tas, līdzīgi kā reliģijā, raksturo izpratni par Vairu Vīķi – Freibergu.
Treškārt, konsekventi iepriekš teiktajam par kļūdu, vispārīgi spriežot par kādu ticības objektu un konkrētā cilvēka izpratni par kādu dievu, var atzīt tieši situāciju, kad sugas vārds tiek rakstīts ar lielo burtu. Mēs taču nerakstām, teiksim, jēdzienu «egle» ar lielo burtu tāpēc vien, ka tas attiecas uz konkrētu koku sugu. Tāpat šis jēdziens vienmēr netiks rakstīts ar lielo burtu tikai tāpēc, ka vienam mežsargam pret to ir īpašas jūtas un atšķirīga attieksme nekā citiem cilvēkiem.
Visbeidzot vēlos V.Ozola kungam paskaidrot savu nostādni, kas vērsta pret kristietismu un kas acīmredzami ir uztverta kļūdaini. Manis paustā pārliecība par vaiga nepagriešanu ir tikpat dogmatiska kā tēze par vaiga pagriešanu. Tās pirmsākumi ir meklējami Vecajā derībā – «aci pret aci, zobu pret zobu». Nav korekti šo tēzi primitivizēt un uztvert tikai no tīri empīriska redzespunkta.
Runājot par «pusaudžu fantāzijām», vēlos akcentēt, ka rituāls ir tāds, kāds tas ir. Nevienam nenāk prātā ņirgāties par kristiešu rituāliem, lai arī kādi tie nebūtu. Rituāls nav manis izdomāts, un tam ir ļoti sena vēsture. Manuprāt, tas ir ļoti neētiski visu uztvert tik vienpusēji (no vienas reliģijas viedokļa). Šis taču ir laikmets, kurā visur tiek sludināts plurālisms, tātad daudzveidīgums visās sfērās, tai skaitā arī reliģiskā rituāla procesuālajās lietās. Nenopietna ir V.Ozola kunga kritika attiecībā uz piemēru par bērna nogalināšanu. Šajā diskusijas daļā (kur konkrētā darbība tika minēta) runa ir par simbolisku uztveres modeli, nevis par konkursu «Labākais piemērs 2000». Varu sniegt arī citu skaidrojumu. Kristietībā cilvēka miesas apēšanu uzskata par nāves grēku. Savukārt inkiem ikviena pretinieka sirds apēšana bija kā spēka un papildu drosmes uzņemšana, tātad kaut kas pozitīvs. Arī šis piemērs atklāti parāda to, ka labs ir tas, kas par tādu tiek uzskatīts. Uz pasaules ir ļoti dažādas simboliskās rīcības un mijiedarbības. Tāpēc vien, ka eskimoss ciemiņam piedāvās mīlēties ar savu sievu, jo tas ietilpst viņu tradīcijās, nav uzskatāms par kaut ko ļaunu, bet gan vairāk par attiecīgas kultūras simbolisku rīcību, kuras pamatā ir vēlme, lai svešais ātrāk nostiprinātu savu ontoloģisko drošību saskarē ar citiem (eskimosiem). Starp citu, Ozola kungs, ļoti daudzi cilvēki nogalina bērnus: vieni nogalina dzīvnieku bērnus, citi – savus miesīgos, un šie pēdējie netiek uzskatīti par sabiedrībai kaitīgiem elementiem, piemēram, sievietes, kas veic abortus. Un tas jau nudien ir vairāk nekā nopietni.
Ar cieņu – Artūrs Štamers, LLU Humanitārā institūta 2. kursa students
