Ievērojot lasītāju lūgumu vairāk uzzināt par dzīvojamo māju apsaimniekošanas pieredzi citviet Latvijā, šoreiz «Ziņas» piedāvā palūkoties, kā veicies rīdziniekiem.
Ievērojot lasītāju lūgumu vairāk uzzināt par dzīvojamo māju apsaimniekošanas pieredzi citviet Latvijā, šoreiz «Ziņas» piedāvā palūkoties, kā veicies rīdziniekiem.
Piecstāvu dzīvojamā mājā Rīgā, Ropažu ielā 22 ir 68 dzīvokļi.Vairums īpašnieku tos privatizējuši paātrināti, pēdējie 11 vēl gaida savu privatizācijas stundu vispārējā kārtībā. Kopš 1. aprīļa namu apsaimnieko dzīvokļu kooperatīvā sabiedrība, kurā iestājušies 27 dzīvokļu īpašnieki. Sabiedrības valdes priekšsēdētāja Ruta Grundmane stāsta, ka māja piederējusi Latvijas Dzelzceļam, kas lika šķēršļus dzīvokļu paātrinātai privatizācijai. Tomēr atkārtoti, uzstājīgi vācot privatizētgribētāju parakstus, izdevās dažādu līmeņu birokrātus pārliecināt, ka viņi apzinās uzņemamās nastas smagumu un zina, ko darīt turpmāk.
Grundmanes kundze 16 gadu bija dzīvojusi padomju kooperatīvajā mājā, veikusi tajā grāmatvedes pienākumus. Viņas profesija ir ekonomiste, bet viss darba mūžs pagājis uzņēmumu apgādes daļā. Mājas iedzīvotāju autoritāti Grundamanes kundze sākusi iemantot, pirms diviem gadiem pieteikdamās Rīgas Domes rīkotajos energopārvaldnieku kursos. Iemācījās gan aprēķināt patērēto siltumu, gan atkarībā no laika apstākļiem regulēt tā piegādi.
Vispirms tika novērtēts ēkas stāvoklis, sākti remontdarbi. Ēkas lejasdaļa bijusi vienos caurumos. Aizbetonēja. Sacementēja pakāpienus pie durvīm, pēc tam ķērās pie pagraba. Divi cilvēki veselu nedēļu nesuši ārā drazas, pēc tam sakārtojuši instalāciju.
Stāvvados ielikti ventiļi, lai nepieciešamības gadījumā ūdens piegāde nebūtu jāatslēdz visai mājai, izolētas karstā ūdens caurules. Tad ķērušies pie jumta, ventilācijas izejām uzlikti jumtiņi.
Tas viss iespēts pusgada laikā, turklāt vēl pagūts māju ierakstīt Zemesgrāmatā. Pēc visiem šiem uzlabojumiem nama iedzīvotājiem pamatoti radās jautājums: kur līdz tam visu gadu garumā aizgājusi namu pārvaldei maksātā nauda? Par to taču māju varēja uzturēt kā konfekti!
R.Grundmane atzīst, ka namu apsaimniekošanu sabiedrība pārņēmusi kopā ar namu pārvaldes sētnieku, taču laika gaitā šo darbu uzņēmies viņu pašu kooperatīva biedrs, un no tā brīža valdot pavisam cita kārtība. Viena no valdes loceklēm uzņēmusies kārtot grāmatvedību, otra – darbvedes pienākumus un divreiz nedēļā pieņem mājiniekus pagrabā ierīkotā sabiedrības kantorītī.
Namā Ropažu ielā dzīvo pārsvarā pensionāri un maznodrošinātie. Vēl nesen, namu pārvaldes laikos, tur varējuši komunālos parādniekus skaitīt desmitos, tagad tādu tikpat kā neesot. Maksājumi tiekot veikti tikai caur banku. Turklāt šā nama apsaimniekošanas kooperatīvā sabiedrība sadarbojoties (bet ne apvienojoties!) ar divām citām sabiedrībām no Vijciema ielas, kopīgi algojot vienu santehniķi, bet šo divu namu iedzīvotāji izmantojot Ropažu ielas nama darbvedes un energopārvaldnieces pakalpojumus.
Citāda situācija bijusi namā Rīgā, Dzirnavu ielā 72. Ēka ir arhitektūras piemineklis, būvēta pagājušā gadsimta beigās. Privatizācijas sākumā dzīvojamais fonds piederējis pašvaldībai, neapdzīvojamais – veikalu un darbnīcu telpas – Nekustamā īpašuma fondam. Namu pārvalde drīz vien nav bijusi ieinteresēta ēkā ieguldīt līdzekļus, un no lielajām summām, ko par neapdzīvojamo telpu nomu saņēma Nekustamā īpašuma fonds, arī uz māju neatnācis nekas. Tā arvien vairāk tikusi nolaista.
Bezpeļņas organizācijas dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības «Dzirnavu nams 72» valdes priekšsēdētāja Gunta Gintere pati šajā namā iemitinājusies 1995. gadā, bet dzīvot sākusi tikai pirms pusotra gada. Visu iepriekšējo laiku dzīvoklis bijis pusremontēts, turklāt viņa sapratusi, ka izmaiņas nepieciešamas visā namā, jo durvis daudzviet bijušas izlauztas, logi izdauzīti, kāpņu telpa pieķēzīta… G.Gintere pirmā šajā namā paātrināti privatizējusi savu dzīvokli. Pirms pusotra gada, kad pirmie seši paātrināti privatizēto dzīvokļu īpašnieki nodibināja savu kooperatīvo sabiedrību, šis nams tikko bija kļuvis par valsts īpašumu un nonācis Centrālās dzīvojamo namu privatizācijas komisijas pārraudzībā. Pašlaik māja privatizēta pilnībā, un visi īpašnieki (izņemot firmu «Lido», kas tikai nesen izsolē privatizēja neapdzīvojamās telpas) kļuvuši arī par dzīvokļu īpašnieku kooperatīvās sabiedrības biedriem.
Arī šajā namā nereti varēja dzirdēt apmēram šādas atrunas: es dzīvoju trešajā stāvā, mani neinteresē caurais jumts! Bijis grūti mainīt domāšanu. Lai arī bēdīgi nolaists, nams tomēr ir prestižs, turklāt atrodas Rīgas centrā. Nebija vienkārši saskaņot viedokļus. To darīja balsojot: viens īpašums (dzīvoklis) ir viena balss. Balsoja par itin visu: par koda atslēgām pie ārdurvīm, par ūdens skaitītājiem… Tagad jau padarīts krietni vairāk: nams ir apdrošināts, tiek kapitāli sakārtota kāpņu telpa, gan ielas, gan sētas mājām labots jumts, sakārtots pagalms. Un, lai gan statūti paredz sabiedrības biedru sapulci reizi gadā, esot bijuši periodi, kad sanākuši pat katru nedēļu, jo lemjamā un darāmā bijis tik daudz. Piemēram, tagad esot patīkami klajš pagalms (agrāk tas bijis pieblīvēts ar automašīnām).
Kā tiek risināts finansu jautājums? Ik dzīvokļa saimnieks joprojām maksā par īri noteiktos 14,8 santīmus kvadrātmetrā; namā ir vairākas firmas, kas tajā strādā jau ilgstoši, tāpēc savas neapdzīvojamās platības privatizējušas ar pirmās rokas tiesībām. Savulaik tās lielas summas maksājušas gan konkursos par iekļūšanu šajā mājā, gan arī par nomu, tāpēc panākta vienošanās, ka tagad arī šīs firmas par nomu maksā tieši tādu pašu summu. Blakus namā atrodas firmas «Lido» bistro «Dzirnavas», taču visa saimnieciskā darbība norit caur 72. nama pagalmu, tāpēc noslēgts līgums par pagalma sakārtošanu, kas tiek konsekventi ievērots. Šai nama apsaimniekošanas kooperatīvajai sabiedrībai esot arī savs reāls plāns, kā pašiem pelnīt līdzekļus ēkas apsaimniekošanai: izsolē kā visas sabiedrības īpašums tika izpirktas divas neapdzīvojamās telpas šai namā. Nepieciešamo summu savāca proporcionāli katra īpašumā esošai platībai…
Kooperatīvās sabiedrības priekšsēdētāja G.Gintere pēc pusotra gada pieredzes vēl nevarot skandēt slavas dziesmas apsaimniekošanai, tā neesot peļņas avots un nebūt ne mierīgs darbiņš. Viņa lēš, ka 19 dzīvokļu nams esot par mazu, lai šāda apsaimniekošana rentētos, ideāli būtu, ja tiktu apsaimniekoti kopā vairāki tādi nami. Jo kā vairākām, tā vienai mājai vajadzīgi savi štati, kaut vai grāmatvedībai.
***
Tā – samērā atšķirīgi – saimnieko divās kooperatīvajās sabiedrībās Rīgā. Katrs modelis atšķirīgs, lai gan būtība viena: katra nama iemītnieki paši nosaka, kā saimniekot. Laikam jau nav nedz vajadzības, nedz interesanti kaut kur citur uzkrāto pieredzi mehāniski kopēt, var tikai pārņemt noderīgāko, racionālāko. Citādi var iznākt vieni vienīgi pārpratumi un – karikatūra. Savukārt, citu pieredzi pielāgojot konkrētiem apstākļiem, iespējams veidot savu namu apsaimniekošanas variantu – atšķirīgu un efektīvu. Neviens taču neapšaubīs, ka piepilsētā vai laukos grūti atrast divas pilnīgi vienādas mājas, taču pārsvarā tās ir labi uzturētas un koptas. Jo ir – privātas. Tās uztur saimnieki, īpašnieki. Tas pats tiek piedāvāts daudzdzīvokļu namu iemītniekiem.
