Veselības aprūpē Latvijā jau ilgāku laiku kaut kas nav kārtībā – to jūt gandrīz vai katrs, kam iznāk saskare ar medicīnu.
Veselības aprūpē Latvijā jau ilgāku laiku kaut kas nav kārtībā – to jūt gandrīz vai katrs, kam iznāk saskare ar medicīnu. Sabiedrībā klīst dažādas valodas par to, ka ģimenes ārstiem nav izdevīgi sūtīt pacientus uz konsultācijām vai stacionāriem, dzirdamas sūdzības par to, ka primārās aprūpes ārsti cenšoties izrakstīt receptes zāļu saņemšanai tikai noteiktās aptiekās, it kā viņi būtu ieinteresēti strādāt «uz vienu roku» ar aptiekāriem (labi vēl, ka ārstiem nepiedēvē noziedzīgu savienību ar kapu biznesa haizivīm, b-rr!)… Latviešiem raksturīgi skaitīt naudu svešā kabatā, aizdomas spēj radīt pat visnotaļ legāli gūti ienākumi, bet, ja tautas modrā auss un acs pamana klaju nesakārtotību, aizdomīgums nereti kļūst bezmaz par apgalvojumu.
Visa pamatā ir nauda vai arī tās trūkums. Laikā, kad iedzīvotāju lielākais vairums izmisīgi kaujas ar nabadzību, kad lauku sieviņai vairs nav iespējams ik vajadzības reizē mērot ceļu uz tālīnajām poliklīnikām un slimonamiem, ģimenes ārsts ir vienīgā instance, pie kuras iespējams tikt un pie kuras arī vēršas. Beidzamajos gados ģimenes ārstiem piešķirta ievērojama vara, tāpēc viedoklis par veselības aprūpes līmeni valstī kopumā nereti rodas tieši šajā līmenī – pēc vizītes pie primārās aprūpes ārsta: kā viņš uzklausījis, cik iejūtīgs bijis, cik vērtīgu padomu devis, kā izskaidrojis jautājumus par dažādajām potēm, cik iedarbīgas zāles izrakstījis… Jārēķinās arī, ka ne jau visi ārsti ir pašaizliedzības un labas uzvedības etaloni un neba mediķi ir tie, kas mūsdienās varētu atļauties dzīvot bez raizēm: viņiem savu problēmu gana. Tās summējas vienā lielā valstiskā problēmā: kā veselības aprūpi padarīt gan iedzīvotāju visām kategorijām pieejamu, gan efektīvu un racionālu. Tāpēc tiek mēģināts pārņemt labāko no dažādu valstu pieredzes. Diemžēl bez lieliem panākumiem.
Veselības aprūpes reforma Latvijā joprojām nav beigusies. Valsts ierēdņi apgalvo: tāpat kā ražošanas iekārtas uzņēmumā, tā prasa pieslīpēšanu, regulēšanu. Diemžēl par kļūmēm un ķibelēm mūsu labklājības kalēji no Labklājības ministrijas nemīl daudz runāt, lai gan tieši veselības aprūpes iestāžu un organizāciju vadītājiem un speciālistiem (kā jau jebkura pakalpojuma sniedzējiem) vajadzētu vairāk informēt sabiedrību par tiem eksperimentiem, metodēm un sistēmām, kādas tiek iedarbinātas, jo tās skar ļoti daudz cilvēku: tur, kur beidzas informētība, sākas baumas un tenkas.
Lasītāju lielai daļai, piemēram, nav skaidrs, ko nozīmē kapitācijas metodes ieviešana veselības aprūpē. Iedzīvotāji arī vēlas zināt, kā mainījies ģimenes ārstu atalgojums pēc šīs metodes ieviešanas.
Pēc reģionālās preses žurnālistu (arī «Ziņu») ierosinājuma Ministru prezidents Andris Bērziņš uz šiem jautājumiem pieprasīja atbildi LR labklājības ministram Andrejam Požarnovam. Viņš paskaidroja, ka 1996. gadā Ministru kabinets akceptēja Labklājības ministrijas izstrādāto Latvijas veselības aprūpes attīstības stratēģiju. Tā nosaka primārās veselības aprūpes (PVA) prioritāro lomu valsts veselības aprūpes sistēmas reformā.
Realizējot šo prioritāti, aktuāls kļuva jautājums par PVA ārsta darba atalgojuma principiem. Ņemot vērā veselības aprūpes speciālistu viedokli, kā optimālākais tika izstrādāts jauktās kapitācijas finansēšanas modelis. Minētā modeļa būtība ir tā, ka finanses ārstam tiek piešķirtas atbilstoši reģistrēto slimokasu dalībnieku (iedzīvotāju) skaitam. Līdz ar to PVA ārsts ir ieinteresēts savu slimokasu dalībnieku veselības saglabāšanā un nepieciešamības gadījumā efektīvā slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā. Samaksas sistēma vērsta uz profilaktisko darbu kā galveno pienākumu.
Pasludinot PVA ārstu par «vārtu vērēju» un koordinatoru starp primāro, sekundāro un terciāro veselības aprūpes līmeni, kā arī citiem aprūpes sniedzējiem, modelī ir paredzēts samazināt izdevumus par nepamatotiem speciālistu un stacionāru sniegtajiem pakalpojumiem. Šādā veidā veselības aprūpes akcents pārvietojas no stacionārās aprūpes uz ambulatoro aprūpi, kas nākotnē dos ievērojamu izmaksu efektivitāti. Tas veicinās objektīvai nepieciešamībai atbilstošu ģimenes ārstu un speciālistu konsultantu skaita adekvātu proporciju veidošanos.
Jaukto kapitācijas metodi sāka ieviest 1999. gada septembrī bezpeļņas organizācijās SIA «Latgales apvienotā slimokase» un SIA «Ziemeļaustrumu slimokase». Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūras speciālisti regulāri pārraudzīja un analizēja situāciju, sākot no pirmās pilotprojekta ieviešanas dienas.
Gada pieredze rāda, ka nepietiekama veselības aprūpes finansējuma, kā arī ar nepietiekamas ģimenes ārsta profesionālās un administrēšanas pieredzes dēļ nereti ir gadījumi, kad pacienti netiek savlaicīgi nosūtīti uz izmeklējumiem vai konsultācijām pie speciālistiem. Tādēļ Labklājības ministrija, Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra un teritoriālās slimokases strādā pie minētā finansēšanas modeļa pilnveidošanas, iezīmējot un nodalot noteiktu finansējumu speciālistu darba samaksai, vienlaicīgi saglabājot ģimenes ārsta «vārtu vērēja» funkciju.
Šādā situācijā palielinās nepieciešamība pēc sistemātiskas analītiskas pārraudzības, ko arī veic Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūra un teritoriālās slimokases.
Viens no aktuālākajiem jautājumiem jauktās kapitācijas modeļa ieviešanas procesā ir PVA ārsta darba samaksas noteikšana.
Laikā, kad PVA ārsti bija darba ņēmēji un darbojās «punktu sistēma», slimokases pārskaitīja PVA ārsta izstrādātos naudas līdzekļus darba devēja iestādei, kas PVA ārstam maksāja algu atbilstoši darba līguma nosacījumiem. Vidēji PVA ārsta alga bija Ls 100 mēnesī.
Pēc jauktās kapitācijas modeļa ieviešanas pilotprojekta teritorijās PVA ārsta rīcībā tiek nodoti vidēji 1350 līdz 2000 lati mēnesī (atkarībā no pierakstīto slimokasu dalībnieku skaita). Analīze rāda, ka no minētās summas pēc sniegto veselības aprūpes pakalpojumu samaksas atrēķināšanas PVA ārstam vidēji tiek nodoti 554 lati mēnesī. Tajos ir ietverti prakses uzturēšanas maksājumi, transporta un sakaru izdevumi, līdzekļi prakses attīstībai. PVA ārsta algai vidēji tiek novirzīti 50 procenti no šīs summas. Modeļa aprobācijas laikā ir vērojams, ka vidējie atalgojuma rādītāji stabilizējas, pakalpojuma sniedzējiem gūstot pieredzi darbā jaunajā sistēmā.
Labklājības ministrs A.Požarnovs piebilst, ka informāciju par darba samaksu 2000. gadā varēšot apkopot pēc Valsts ieņēmumu dienestam iesniedzamo atskaišu analīzes. Tā kā izstrādātais finansēšanas modelis atrodas aprobācijas fāzē, tas tiekot regulāri koriģēts, ņemot vērā paveiktā darba analīzes rezultātus.
Atliek paļauties, ka aprobācija reiz beigsies, ka regulārās korekcijas būs notikušas sekmīgi un ka beidzot (tikai – kad gan?) veselības aprūpē iedibināsies stabila, uz pacientiem, viņu veselību un ērtībām orientēta kārtība. Līdz tam acīmredzot ierēdņi aizstāvēs savas, ārsti – savas pozīcijas, bet uz savas ādas to izjutīsim mēs, pacienti.
