Visnotaļ labajās Latvijas un Zviedrijas valstu attiecībās nelāgu disonansi ienesa divu Zviedrijas armijas Ģenerālštāba virsnieku – ģenerālmajora Jorana Gunnarsona un ģenerālleitnanta Juhana Kila paziņojums.
Visnotaļ labajās Latvijas un Zviedrijas valstu attiecībās nelāgu disonansi ienesa divu Zviedrijas armijas Ģenerālštāba virsnieku – ģenerālmajora Jorana Gunnarsona un ģenerālleitnanta Juhana Kila paziņojums, ka Baltijas valstu uzņemšana NATO apdraudēšot Zviedrijas neitralitāti. Sasodīti grūti izprotama «loģika». Vai Zviedrijas neitralitāte bija daudz stabilāka, kad Rīgā atradās Baltijas kara apgabala štābs un Baltijas ostās stāvēja dubultsarkankarogotās Baltijas flotes karakuģi un zemūdenes klimta pa Zviedrijas šērām…
Bez tam tās rietumu kaimiņš – Norvēģija –, jau krietnu laiku ir NATO dalībvalsts. Plaši izreklamētā zviedru «neitralitāte» nebūt netraucēja tai Otrā pasaules kara laikā piegādāt Lielvācijai dzelzs un mangāna, niķeļa rūdas, bet uzņēmējam diplomātam Dalerusam aktīvi pildīt starpnieka funkcijas starp nacistu Vāciju un Lielbritāniju separātu sakaru nodibināšanā, apejot Staļina Krieviju. Interesanta «neitralitāte»…
Pilnā mērā tā izpaudās tikai latviešu leģionāru izdošanā krieviem saplosīšanai…
Uzkrītoši, ka augsti stāvoši armijas virsnieki var tik paniski baidīties no Krievijas…
Katrā ziņā kaut ko tādu baltieši nu nekādi nebija gaidījuši, jo mazāk no bruņoto spēku ģenerālštāba pārstāvjiem.
Patiesā cieņā – Imants Liekniņš
