Cienījamais Jermakova kungs! Izlasīju jūsu rakstu «Narkomānija – gan slimība, gan parazītisms». Varbūt ne visam rakstītajam piekrītu, it sevišķi par bērna izdzīšanu no ģimenes.
Cienījamais Jermakova kungs! Izlasīju jūsu rakstu «Narkomānija – gan slimība, gan parazītisms». Varbūt ne visam rakstītajam piekrītu, it sevišķi par bērna izdzīšanu no ģimenes.
Manā ģimenē ir problēmas ar mazmeitu. Mēs nedzīvojam vienā ģimenē, viņas vecāki dzīvo Tukuma rajonā. Mazmeitai ir 15 gadu, šogad viņa pabeidza 9. klasi ar daudzām nesekmīgām atzīmēm.
Skolā bijusi dzeršana jau kopš 13 gadu vecuma, varbūt pat vēl agrāk. Durstīties viņa nedurstās, bet vai lieto ko citu, nezinu. Varu tikai aprakstīt mazmeitas rīcību.
Pa vasaru viņa bēga no mājām uz nedēļu, citreiz uz ilgāku laiku. Abi vecāki strādā. Mazmeita atgriežas mājās pēc nedēļas, pāris dienu spēj nodzīvot mājās, pēc tam atkal aizbēg. Melos, sastāstīs vienalga ko, lai tikai tiktu prom uz Tukumu pie draugiem.
Septembrī viņa sāka mācīties vakarskolā. Apmeklēja to nedēļu, pēc tam pazuda no mājām. Teicu meitai, lai sūta pie manis uz Bauskas rajonu. Atbrauca, nosolījās dzīvot normāli, bet pēc trim dienām izgāja pastaigāties un neatnāca. Kā izrādās, ar «stopiem» aizbraukusi uz Tukumu pie draugiem.
Atgriezās pēc trīs dienām. Lūdzās, lai piedodu, ka tā būs pēdējā reize, bet pēc dažām dienām atkal pazuda. Atgriezās pēc nedēļas. Šoreiz pateicu, vai lai izvēlas dzīvot normāli vai iet kaut tūlīt projām. No rīta, pat neuzvilkusi siltās drēbes, izgāja ārā. Domāju, atgriezīsies. Nu jau piektā diena, kā viņas nav. Jūs iesakāt nelikties ne zinis. Vai tas ir iespējams?
Mani nervi ir galīgi sabeigti, liekas, būs jāārstējas pie psihiatra. Kā lai es nedomāju par savu mazbērnu? Vai tad tiešām jāgaida, ka viņa nokļūs cietumā un tikai tad nāks pie prāta. Un ja nu ne?
Tas viss nav prātam aptverams. Jūs, kas visu to esat pārdzīvojis, iesakāt šādu drausmīgu variantu. Jums nav bērnu, tādēļ jums nesaprast, ko es pārdzīvoju un ko pārdzīvo vecāki, kam ir šādi bērni.
Gaidīšu jebkādu ieteikumu.
