Lēnām, pamazītiņām ir iestājies rudens. Nezin no kurienes atgriezies slapjums un pielavījies tumšo diennakts stundu drēgnais vēsums.
Lēnām, pamazītiņām ir iestājies rudens. Nezin no kurienes atgriezies slapjums un pielavījies tumšo diennakts stundu drēgnais vēsums. Līdz ar to arī pilsētiņas un to iemītnieku problēmu klāstā uzradušies varbūt ne gluži jauni, tomēr citi akcenti – kartupeļi pagrabā, siltums namā, sesija pie durvīm, Ziemassvētku un kredītu atdošanas nenovēršamība maciņā. Un tas viss – ne brīdi nezaudējot optimismu, priecājoties par drīzo Lielā Sastrēguma galu, dažādu valstu karogiem pie Domes plīvojot. Protams, šādā kontekstā viss, kas saistīts ar nākamo vasaru (lasi – laiku pēc pašvaldību vēlēšanām), šķiet bezgala tāls un nobēdzināms mapītē ar uzrakstu «Problēma, gan-jau-kaut-kādā-veidā-pati-no-sevis-izgaistoša, kam mums tā».
Taču mēs zinām sakāmvārdus gan par ragavām un ratiem, gan par pastalām un latiem, nu un tādā garā, tāpēc pievērsīšos jautājumam, kas pēdējā laikā kļuvis aktuāls, proti – brīvdabas estrādei, kas, neapšaubāmi, ir būtiska visas pilsētas kultūrvides daļa. Vairāku apstākļu kopums, tai skaitā pilsētas finansiālais stāvoklis, iedzīvotāju sociālā pārstrukturēšanās un pašvaldības noteiktās, labi zināmās (bet varbūt tieši otrādi – veikli maskētās) prioritātes izvirza vairākus būtiskus jautājumus.
Vai Jelgavā vispār ir vajadzīga brīvdabas estrāde? Ja tā ir vajadzīga, kur tai būtu piemērotākā vieta? Kādas būtu tās funkcijas? Kas to uzturētu un par kādiem līdzekļiem?
Mans viedoklis – brīvdabas estrādei ir jābūt. Pilsētā vasaras sezonā tā ir piemērotākā vieta dažādām kultūras dzīves aktivitātēm – koncertiem, izrādēm, festivāliem, svētkiem un izklaides pasākumiem, kas spēj pulcēt plašu apmeklētāju loku, tādā veidā būtiski bagātinot kultūras norišu klāstu pilsētā.
Estrādei kā vietai, kur pulcējas tik liels skaits jelgavnieku, jākļūst par pilsētas seju, par to vienojošo elementu, kas palīdzētu mums visiem harmoniskāk uztvert šo vēl nesakopto pilsētvidi, justies tajā piederīgiem un atbildīgiem par to.
Cits jautājums – vai brīvdabas estrādei jāatrodas pie Lielupes, Uzvaras parkā vai kādā citā vietā. Taču viens ir skaidrs: septiņus gadus ilgušais, tikai Jelgavas dziesmu svētkiem tik grūti būvētais pagaidu variants sevi ir izsmēlis gan morāli, gan fiziski. Jāmin gan neiederība ainavā, gan absolūtā neatbilstība elementāriem akustikas priekšnosacījumiem, gan arī, kas nav mazāk svarīgi, lielās apsardzes un ieejas biļešu kontroles izmaksas, kas šajā milzīgajā, neiežogotajā teritorijā ir neizbēgamas. Protams, arī skatītāju vietu (soliņu) neatbilstība savām funkcijām un skatuves vizuāli neestētiskais veidols nerunā par labu pašreizējai brīvdabas estrādei.
Viens priekšlikums (par to iestājas arī Jelgavas Latviešu biedrība, un ir ļoti labi, ka tai rūp šis sasāpējušais jautājums) ir atjaunot brīvdabas estrādi Uzvaras parkā. Tomēr, manuprāt, tas balstīts uz nostaļģiskām jūtām, nevis uz situācijas izpratni.
Tā kā sociālisms, vismaz uz nenoteiktu laiku, ir pagaisis nebūtībā, katram par savu izdzīvošanu ir jādomā pašam, arī kultūras namam un tā pārziņā esošajai brīvdabas estrādei jo īpaši. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, estrādei pašai sevi jāuztur, nesaņemot nekādas subsīdijas, dotācijas vai jel kādus citus pašvaldības budžeta līdzekļus.
Otrkārt, lai brīvdabas estrādi varētu uzturēt, tai ir jāpelna. Tātad tā nevar pastāvēt bez peļņas pasākumiem. Tur arī problēma, jo šie peļņas pasākumi, kā praksē redzams, nav vis koncerti, teātra izrādes vai citi jauki dienas sarīkojumi, bet gan «nejaukie» nakts pasākumi: estrādes koncerti, festivāli, «disenes» un vērienīgās reklāmdevēju akcijas, tādas kā Alus svētki un citas – no ētiskā un kultūras vērtību aspekta neviennozīmīgi vērtējami pasākumi.
Treškārt, ja kāds Labais Tētis sev vien zināmā veidā varētu uzpirkt visus Uzvaras parka apkaimē mītošos jelgavniekus, lai tiem neienāktu prātā vērsties Domē ar rakstiskām sūdzībām par regulāru trokšņa līmeņa normu pārsniegšanu, tad sekotu vēl arī ceturtkārt, jo nezin vai vārgais, bankrota priekšā esošās pilsētas budžetiņš spētu cīnīties ar briesmīgo avārijas stāvokli, kas nu jau vairākus gadus izļodzījušos telefonstabu un šaubīgu betona plātņu veidolā saimnieko šajā papeļu ieskautajā, vakara stundās īpaši nemīlīgajā parkā ar tik heroisku vārdu.
Nevēlos jau visu krāsot tikai tumšās krāsās un pār mēru kritizēt, tāpēc, lūk, mans priekšlikums: ideāla vieta kā brīvdabas estrādei, tā veselam atpūtas un izklaides kompleksam būtu Pasta salā – tur, kur tas nodegušais vecās pasta ēkas grauzts. Bet vai tieši šis «kultūras piemineklis» mums daiļrunīgi nevēsta par budžetiņa un pilsētas tēvu un māšu mazspēju kaut ko uzsākt šajā lietā? Varbūt šī pamestā vieta kā jau sala nemaz neietilpst Jelgavas administratīvi teritoriālajās robežās?
Kamēr mēs prātojam, kuras vietas vēl neietilpst pilsētas teritorijā, tikmēr politiķi gatavojas pašvaldību vēlēšanām, vecie jelgavnieki cīnās ar vējdzirnavām, skolu jaunatne paslepus «tusojas» naktsklubos, pilsētas dziedātāji, dejotāji un aktieri krāj punktus, skolotāji brīvā brīdī starp projektu, programmu un vērtējumu rakstīšanu māca bērniem vielas nezūdamības likumu jeb iztirzā teorēmu «nekas nekur tā vienkārši…». Bet es pa to laiku tik ļoti vienkārši esmu izgājis vakarā, rudenī, miglā, skaitu zvaigznes un domāju, kas gan nekait lācēnam (vai Bokononam) būt un garu degunu rādīt, paši zināt kam.
