Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis intervijā «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītājam Modrim Sprudzānam un Kultūras nodaļas vadītājam Gatim Āķēnam.
Latvijas vēstnieks ASV Aivis Ronis intervijā «Zemgales Ziņu» Komentētāju nodaļas vadītājam Modrim Sprudzānam un Kultūras nodaļas vadītājam Gatim Āķēnam
Amerikas Savienotās Valstis izsenis ir saistījušās ar labklājības zemi. ASV nenoliedzami ir svarīgākais mūsu valsts partneris ceļā uz NATO un citām starptautiskajām organizācijām.
Latvijai atgūstot neatkarību, «Amerikas sapnis» kļuvis daudz konkrētāks. Legāli vai nelegāli, bet daudzi latvieši pašlaik strādā ASV vai arī par to aktīvi domā. Vēl citi izglītojas ASV augstskolās, cerot iegūtos diplomus veiksmīgi pārdot Latvijas vai diemžēl arī ārvalstu
darba tirgos. Katram, kura darbs, mācības vai bizness saistīts ar ASV, pa laikam iznāk iegriezties Latvijas vēstniecībā ASV. Tās vadību šā gada sākumā pārņēmis tikko trīsdesmitgadnieka slieksni pārkāpušais Aivis Ronis, kas mācījies arī Jelgavā.
Kādas ir būtiskākās atšķirības «ierindas» amerikāņa un «ierindas» latvieša vērtību sistēmā? Varbūt ir kaut kas tāds, kas Latvijas iedzīvotājam, aizbraucot uz Ameriku, noteikti iekrīt acīs vispirms?
Svarīgi, kāds ir šis iebraucējs, ko viņš darījis Latvijā, kāda ir viņa izglītība, kādā sociālā vidē viņš nokļūs… Jebkurā gadījumā viņš redzēs atšķirīgas Amerikas. Spriežot pēc paša vērotā, varu teikt, ka amerikānis jau kopš bērnības ir saaudzis ar noteiktu attieksmi pret savu valsti un tā viennozīmīgi ir pozitīva: ar Ameriku viss būs kārtībā un ar viņu pašu arī. Tā ir balstīta uz pārliecību, ka amerikāņu labklājību veicinājušas paaudzēs pārmantotas vērtības – tā sauktās konstitucionālās brīvības, kas pamatā ir iedzīvinātas arī pie mums.
Atšķirīgs, pirmkārt, ir tas, ka Amerikā cilvēki labāk zina, kā sevi aizstāvēt, nonākot interešu sadursmē ar valsts institūcijām, un nepieciešamības gadījumā to noteikti darīs. Viņi ziedo savu laiku un naudu, lai radītu šādus priekšnosacījumus. Otrkārt, amerikāņu vērtības ir dinamiskas, par ko liecina iestāšanās par dzimumu, seksuālo minoritāšu vienlīdzību, dzīvnieku aizsardzību, veselīgu dzīvesveidu.
Kādas ir raksturīgākās problēmas, kuru dēļ Latvijas iedzīvotāji, kas uzturas ASV, vēršas pēc palīdzības Latvijas vēstniecībā?
Studentiem parasti īpašu problēmu nav, ja nu vienīgi viņiem jāizšķiras, vai pēc studiju beigšanas izmantot iespēju strādāt labi atalgotu darbu Amerikā vai arī atgriezties Latvijā. Līdzīgi ir tiem, kas uz Ameriku braukuši strādāt legāli. Viņus galvenokārt nodarbina jautājums, kā saglabāt latvietību.
Citādi ir tiem, kas strādā nelegāli un mēģina legalizēt savu statusu. Amerikā tas nav viegli. Viņiem ir nedrošības izjūta, jo dzīve nav sakārtota un nevar tikt plānota tālāk. Kopumā problēmas vairāk ir psiholoģiska nekā finansiāla rakstura vai ar likumdošanu saistītas.
Kā vērtējat latviešu spēju integrēties amerikāņu vidē?
Tā paaudze, kas uz Ameriku aizbrauca pēc Otrā pasaules kara, tikai daļēji ir integrējusies, jo dzīvoja ar domu par atgriešanos dzimtenē. Turpretim viņu bērniem latvietība jau kļuvusi par tādu kā hobiju, citādi viņi ne ar ko neatšķiras no pārējiem amerikāņiem. Tie, kas aizbraukuši pēdējo desmit gadu laikā, kopumā amerikāņu sabiedrībā iekļāvušies veiksmīgi. Nevis tāpēc, ka latviešiem šajā ziņā būtu kādas īpašas spējas, bet gan tāpēc, ka Amerika ir valsts, kur ar darbu un izglītību var sasniegt vēlamo rezultātu.
Neatkarīgi no tā, vai priekšstats par Ameriku kā lielo iespēju zemi vairāk līdzinās mītam vai realitātei, nenoliedzami vēsturiski amerikāņu nācija ietver dažādu etnisko kultūru grupas. Kā likumdošanas ziņā Latvija varētu pārņemt Amerikas pieredzi, lai izskaustu etniskās barjeras un nodrošinātu visiem vienādas starta pozīcijas?
Nav tomēr tā, ka Amerikā ar integrāciju viss būtu kārtībā. Tā, piemēram, Losandželosas, tikpat labi arī Vašingtonas priekšpilsētās ir veseli kvartālu rajoni, kuru iemītnieki dzīvo diezgan noslēgtā vidē, ikdienā kontaktējas tikai ar savas tautības pārstāvjiem, nezina savas valsts likumus, nereti nepietiekami pārvalda valsts valodu, turklāt nemaz nemēģina izrauties no šiem geto, labākajā gadījumā uzskatīdami, ka viņu bērni dzīvos citādi. Varbūt tāpēc daudzi amerikāņi saprot, kāpēc integrācija Latvijai nebūs viegls uzdevums. Taču jāņem vērā, ka Amerikā sabiedrību automātiski integrē tirgus, kas nosaka pat to, kāda valoda būs dominējošā, nevis administratīvas metodes, kā tas ir Eiropā, kur norises sabiedrībā daudz vairāk regulē valsts institūcijas.
Vai varam cerēt, ka arī pie mums tirgus atrisinās tās problēmas, kuras neveiksmīgi mēģina risināt politiķi?
Latvija ir Eiropas valsts, un noteicošā loma tās attīstībā būs valstij. Arī tādēļ, ka patlaban sociālā vide ļoti atšķirtas no tā laika, kad tika pieņemta mūsu valsts konstitūcija. Cita lieta, tās iedzīvināšanu nevar panākt ar administratīvām direktīvām. Saeimai un valdībai jāredz, kādas iniciatīvas atbalstīt finansiāli, politiski, lai pati sabiedrība virzītos uz Satversmē minētajām vērtībām.
Vai tirgus principi ir būtiskākais faktors arī Amerikas politiskās elites tapšanā un nosaka, kā politiķi īsteno savas varas pozīcijas – no otras puses – vēlētāju balsojumu? Ja tas tā ir, vai no šādiem apsvērumiem veidojas amerikāņu attieksme pret Latviju jeb tās tēlu?
Amerikāņu uzņēmēja filosofija ir balstīta uz bagātības vairošanas aprēķiniem. Taču līdztekus tam, kā jau iepriekš minēju, ir izvērsta labdarības tradīcija, jo ne tikai valsts, bet arī uzņēmēji ir ieinteresēti, lai cilvēki būtu izglītoti un laimīgi, proti, lai būtu labs darbaspēks. Tāpēc arī socioloģisko pētījumu nozare visattīstītākā ir tieši Amerikā: jūs varat iegūt statistisku informāciju par sabiedrības viedokli, sākot no ekoloģijas jautājumiem līdz pat kontaktiem ar marsiešiem. Protams, politiķi meklē iespējas, kā sabiedrības pieprasījumu izmantot savā labā, bet tā tas ir arī citās valstīs.
Latvijas tēls kopumā amerikāņiem ir pozitīvs, lai gan ir vismaz divas problēmas. Pirmkārt, holokausts, jo daudziem ASV pavalstniekiem tuvinieki šādā veidā gājuši bojā Baltijas reģionā. Tāpēc viņiem šķiet un pareizi šķiet, ka vēstures pētīšanai pie mums netiek pievērsta pietiekami liela uzmanība. Otrkārt, korupcija – vismaz to īpaši akcentē prese. Taču var arī teikt, ka ne pārāk daudziem amerikāņiem par mūsu valsti ir tik niansēts priekšstats.
Vai uzskatāt sevi par iepriekšējā Latvijas Republikas vēstnieka ASV Ojāra Kalniņa līnijas turpinātāju?
Tā kā vēstnieka uzdevums ir īstenot Latvijas valdības noteiktās ārpolitikas intereses, šādā ziņā – noteikti. Tas ir tāpat kā katrs nākamais ministrs, ja vien viņš nav no atšķirīgas partijas, turpina valsts politiku. Taču kā personības mēs noteikti atšķiramies.
Vai tās ir arī atšķirības taktikā?
Kalniņa kungs ir cita vecuma cilvēks, turklāt piedzimis Amerikā. Mums ir atšķirīga pieredze par Latvijas valsti. Vēl pirms kļūšanas par vēstnieku viņam bija ilglaicīgs paziņu loks politiķu un diplomātu aprindās. Man tas viss bija jāsāk no sākuma. Taču esmu pateicīgs savam priekšgājējam par paveikto, tāpat arī citiem vēstniekiem, kas mūs pārstāvēja arī okupācijas gados.
Kādi būtu tuvākie ASV un Latvijas sadarbības uzdevumi?
Pirmkārt, lai arī nākamā administrācija turpinātu iepriekšējās valdības politiku saskaņā ar ASV un Baltijas hartu. Otrkārt, lai ASV būtu ieinteresēta NATO tālākā paplašināšanā un Baltijas valstu uzaicināšanā kļūt par NATO dalībvalsti. Treškārt, veicināt ASV investīcijas Latvijā, radīt labvēlīgus nosacījumus Latvijas preču eksportam. Ceturtkārt, veicināt nevalstisko organizāciju sadarbību, atbalstīt Amerikas latviešu kopienu. Tās es nosauktu par galvenajām prioritātēm.
Vai nepilna gada laikā, kopš jūs esat vēstnieks Amerikā, ir bijuši kritiski momenti, kas saistīti ar Latvijas tēlu un kas amerikāņiem liktu šaubīties, vai mēs esam tik uzticams partneris?
Kā vēstniekam, paldies Dievam, ne. Kā Latvijas Republikas pilsoni mani, protams, bieži uztrauc tas, ko atspoguļo saziņas līdzekļi. Ar Krievijas diplomātiem zināmā mērā konkurējam par Amerikas sabiedrības uzmanību, taču nedomāju, ka konkurence saistīta ar Amerikas valdības nostāju. ASV vienmēr ir atzinusi, ka Latvijas un Krievijas sadarbībai jābūt balstītai uz vienlīdzīgiem pamatiem.
Ko amerikāņi nekad nepiedotu saviem politiķiem, kā arī tiem, kas pārstāv Amerikas Savienoto Valstu tēlu ārvalstīs?
Apmēram to pašu, ko mēs. Cita lieta, ka atšķirībā no Latvijas tur šīs neapmierinātības sekas ir jūtamas daudz ātrāk, nekā to varētu vēlēties pie mums.
Vai Latvijas jaunietim, veidojot karjeru dzimtenē, jāriskē vairāk, nekā šāda mērķa labad braucot uz «štatiem»?
Jebkurā gadījumā viņiem jāmēģina to darīt šeit, jo kvalificētam darbaspēkam pēc iespējas vairāk vajadzētu palikt Latvijā. Uz Ameriku var doties strādāt, lai iegūtu pieredzi. Jāņem vērā, ka nav vēl pagājis pietiekami daudz laika, lai Latvijā būtu uzkrāta pozitīva pieredze, ka laimīgu un pārtikušu dzīvi var veidot tepat. Tomēr ceru, ka jau tagad Latvijā ikvienai ģimenei ir kāds panākumu stāsts: ka kādam ģimenes loceklim iet labāk nekā agrāk, un tas dod cerību pārējiem. Esmu pārliecināts, ka par miljonāru var kļūt arī Latvijā, un vienkārši būt laimīgs – jo vairāk.
Mani gan vairāk uztrauc tas, ka panākumus – kaut vai tikai morāla rakstura – veikli var gūt arī, izmantojot nesakārtotību likumos un dzīvē, ka mūsu valstī iegūtie panākumi pārāk bieži nav adekvāti ieguldītajam darbam.
Katra cilvēka dzīvē neatkarīgi no pavalstniecības var būt tāds vājuma, vieglas naudas iekāres brīdis. Taču domāju, ka godīgs darbs atmaksājas – ar labu veselību, ar pašcieņu. Neticu, ka tam, kas bagātību ieguvis nelikumīgi, viss būtu kārtībā ar pašcieņu, ka iespējams visu mūžu nodzīvot, uzceļot ap savu māju žogu, ignorējot to, kas notiek apkārt. Zināmā mērā mēs patiešām ejam cauri kaut kam mežonīgam. Nav vēl pieņemti daudzi likumi, kas nepieciešami, vai arī likumi nav tik labi, lai nodrošinātu visiem vienādas starta pozīcijas. Starp citu, Rīgā, kā daudzās citās tranzīta pilsētās, nauda visos laikos ātri nākusi un izšķērdīgi tērēta. Paskatīsimies, piemēram, uz greznajām jūgendstila ēkām – arī tā savā ziņā bija šī «ātrā nauda». Patlaban valdībai viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir ātrāk pabeigt privatizāciju, lai neieilgtu posms, kad cilvēkiem ir viegli zaudēt imunitāti pret vēlmi kļūt bagātākiem visiem iespējamajiem līdzekļiem.
Ko jūs varētu ieteikt tiem Latvijas uzņēmējiem, kas vēlas iekarot Amerikas tirgu?
Amerikas tirgus ir pārpildīts, ASV tiek ierindota protekcionistisko valstu vidū. Domāju, ka mūsu situāciju atvieglos Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, jo tāpēc jau Eiropas valstis ir apvienojušās, lai sava tirgus aizsardzībai iegūtu labākas pozīcijas nepārtrauktajos strīdos ar Ameriku. Latvijas uzņēmējiem varētu ieteikt meklēt partnerus Amerikas uzņēmēju vidū, un vēstniecība cenšas palīdzēt atrast šos kontaktus.
Vai tas attiektos arī uz intelektuālo tirgu?
Mēs noteikti neatbalstīsim smadzeņu aizplūšanu no Latvijas, taču labprāt atbalstīsim, piemēram, zinātniekus, kas, būdami vieslektori Amerikas universitātēs vai veicot pētniecisku darbu, vēlas celt kvalifikāciju. Protams, varam palīdzēt ar informāciju, nevis ar naudu. Ir jomas, piemēram, «bussines administration», kur Amerikā var iegūt labāku izglītību nekā Eiropā, taču konkurence starp Amerikas un Eiropas universitātēm arvien palielinās. Arī Latvijā atsevišķās jomās var iegūt ļoti kvalitatīvu izglītību, turklāt mūsu priekšrocība ir salīdzinoši zemās mācību izmaksas.
Kopumā jūs iezīmējāt visai gaišu Amerikas ainu. Daudzus lasītājus droši vien interesēs, vai pasaulē attīstītākajā valstī viss ir kārtībā ar sociālajām garantijām. Amerikā esot mazas pensijas. Savukārt mūsu politiķiem sociālo jautājumu tēma, ar kuru saistīti demokrātiskas sabiedrības veidošanai tik būtiski nosacījumi, diemžēl ir īpaši auglīga populistiskiem mērķiem.
Tā saucamās vecuma pensijas nav lielas, daudziem pensionāriem ir grūti izdzīvot, viņi brauc uz Meksiku vai Kanādu pirkt lētākas zāles. Bils Klintons mēģināja panākt izmaiņas nodokļu politikā, lai sociālo aprūpi vairāk garantētu valsts. Taču republikāņiem ir cits uzskats – tas ir mūžīgais strīds starp šīm abām valdošajām partijām. Amerika no Eiropas atšķiras arī ar to, ka tur katram ir tiesības gatavoties vecumdienām pēc savas izvēles – jaunībā maksājot mazāk nodokļus un vēlāk saņemot mazāku pensiju.
Vai tā sauktā popkultūra – Holivudas filmas, hamburgeri un tamlīdzīgi, ar ko daudziem saistās pirmais, izteikti negatīvais priekšstats par Ameriku, – nekalpo kā sociālās saliedētības mehānisms?
Kā jau teicu, Amerika ir liela. Atšķiras gan klimatiskās joslas, gan cilvēku psiholoģija. Un tomēr nenoliedzami amerikāņi klausās vienu un to pašu mūziku, apspēlē vienus un tos pašus jokus, kurus vienā un tajā pašā laikā redzējuši vienās un tajās pašās filmās, sajūt vienu un to pašu hamburgera garšu. Skaidrs, ka viņi piedzīvo vienādas emocijas, un tas tuvina. Taču amerikānim ir brīva izvēle, patērēt šo standarta produktu vai ne.
Varbūt tuvākajā laikā Amerikā paredzamas masveida aktivitātes, kas vērstas pret pašu svētajām govīm ne tikai sociālā, bet arī kultūras nozīmē, līdzīgi kā tas bija 60. gadu protesta kustībās?
Neesmu sociologs, bet domāju, ka nekas tāds nav gaidāms. Jāņem vērā, ka 60. gadu beigās šādu noskaņojumu sabiedrībā veicināja Vjetnamas karš. Taču arī patlaban Amerikā cilvēki mainās diezgan revolucionāri, un to veicina internets, mobilie sakari, ātrās pārvietošanās iespējas, labklājības paugstināšanās… Sekas rādīs nākotne. Sociologi atzīst, ka vidusslānis Amerikā patlaban ir stabils.
Vai kopš studiju gadiem mainījies jūsu priekšstats par Jelgavu?
Cilvēki vairāk smaida, vairāk ceļo, ir labāk ģērbti, veikalos var nopirkt labākas preces… Pamanīju, ka tie, kas strādā pie tilta remonta, sāk darbu jau no agra rīta, kad ir mazāka satiksme. Tas nozīmē, ka pašvaldībai rūp cilvēku laiks. Kopumā šeit strādā vairāk nekā Amerikā, tiesa, darba organizācija ne vienmēr ir līmenī. Jūtams, ka dzīve iet uz augšu, var pamanīt zināmu Jelgavas iedzīvotāju lepnumu par savu pilsētu. Vienīgi nepatīkami pārsteidz tas, ka Jelgavā ir tik daudz klaiņojošu suņu un kaķu – nekur citur ko tādu neesmu redzējis.
