«Neatkarīga Latvija – lieliski, bet arī padomju laikus atceros ar zināmu patiku. Tā taču bija mana jaunība,» saka pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš.
«Neatkarīga Latvija – lieliski, bet arī padomju laikus atceros ar zināmu patiku. Tā taču bija mana jaunība,» saka pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš.
«Bērnība saistīta ar Jaunpili. Tēvs bija zirgaudzētavas vadītājs. Darba vieta atradās pilī. Atceros, kad devos pie viņa, – vienmēr tāda bijība. Šķita, ka pilī netrūkst spoku. Arī pret zirgiem izjutu respektu: mani, tādu četrgadīgu puiku, lika zirgam mugurā un vizināja. Es jutos varens,» atceras Kaspars.
Sekojot tēva darba gaitām, Riekstiņu ģimene nonāca Staļģenē. Arī tur pavadītais laiks Kasparam šķitis brīnišķīgs: «Pirmā skola – maza ēka, laipni skolotāji un vienkārša sirsnība.»
Tagad, braucot pāri Lielupei, Kaspars vienmēr atceras to vietu, kur iemācījies peldēt: «Tolaik viss šķita tik varens – Lielupe kā nepārvarama Nīla, bet pavasara plūdi Staļģenē kā katastrofa – īsti pārdzīvojumi.»
Kaspara tētis bija zootehniķis, bet mamma – agronome, taču dēlu vilināja kas cits: «Mans vectēvs bija arhitekts, un es redzēju, kā viņš strādā. Tolaik jau neko daudz nesapratu, bet zināju, ka uz papīra kaut kas dzimst. Mani tas sajūsmināja. Vēlāk uzzināju, ka arī mans krusttēvs ir arhitekts. Vecāki brauca pie viņa uz viesībām, bet es nolīdu krusttēva darbistabā un sāku izmantot īsta arhitekta instrumentus – protams, par maza bērna svītru vilcieniem tur nekā vairāk nebija. Mana turpmākā profesijas izvēle izšķīrās 6. klasē, kad krusttēvs uzdāvināja rasetni – melnu samta kasti ar spožiem instrumentiem. Tas bija tik iespaidīgi.»
Kauliņi bija mesti – Kaspars devās uz celtniecības tehnikumu: «Es to uzskatu par savas dzīves lieliskāko posmu. Tas ir brīdis, kad no provinces ienācu Rīgā, kad ar pilnu krūti izjutu plašumu visapkārt. Pirmām kārtām jau tas ir zināšanu uzkrāšanas laiks, bet, protams, arī pirmā mīlestība, īsta balle, kafejnīca – tās ir ļoti pozitīvas atmiņas.»
Tehnikumam sekoja institūts, tam – pirmā darba vieta uzņēmumā «Pilsētprojekts», kur no zemākās pakāpes sasniegta augstākā, tad tika piedāvāts darbs Jelgavā. Un tā jau 14 gadu. Kaspars teic, ka viņš ļoti mīl savu profesiju: «Ne amatu, bet tieši profesiju. Tā ir fantastiska izjūta – tu izprojektē māju un vēlāk aizej pie saimniekiem ciemos un dzirdi, ka tur labi dzīvot. Esmu izvēlējies pareizi – gūstu gan morālu, gan materiālu gandarījumu. Cilvēks nedrīkst mētāties no vienas izvēles pie citas. Esmu projektējis ap 50 dzīvojamo ēku nu sāku veidot albumu, lai neaizmirstu, ko esmu izdarījis.»
