1918. gada 18. novembrī demokrātiskā latviešu pārstāvju organizācija Tautas padome Rīgā, Nacionālā teātra zālē proklamēja brīvu Latvijas valsti. Tika nodibināta Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.
1918. gada 18. novembrī demokrātiskā latviešu pārstāvju organizācija Tautas padome Rīgā, Nacionālā teātra zālē proklamēja brīvu Latvijas valsti. Tika nodibināta Latvijas pagaidu valdība ar Kārli Ulmani priekšgalā.
Valdībai valsts celšanas un tās aizsargāšanas darbs bija jāsāk tukšām rokām. Zeme karadarbības gaitā bija izpostīta, rūpniecība sagrauta, bet tautas dzīvais spēks izkliedēts bēgļu ceļos. Latviešu strēlnieku vairākums, kas, cīnoties krievu armijas sastāvā, visai pasaulei bija demonstrējis neiedomājamu varonību, atradās lielinieku varas dienestā.
Vairāki latviešu virsnieki nevēlējās kalpot sarkano varai. Viņu vidū bija arī divi Ziemassvētku kauju varoņi Fridrihs Briedis un Kārlis Goppers. 1918. gadā čekisti F.Briedi apcietināja un nošāva.
Jaunās Latvijas armijas veidošana sākās 1918. gada 3. decembrī. Rīgā izveidoja Virsnieku un instruktoru rezerves rotu, ko vēlāk par kaujas nopelniem pārdēvēja par Neatkarības rotu. Otra brīvprātīgo vienība bija Cēsu rota. Tai sekoja Latgales rota. No minētajām rotām tika izveidots 1. latviešu atsevišķais bataljons, par kura komandieri iecēla Pirmajā pasaules karā rūdīto pulkvedi Oskaru Kalpaku.
Bataljons no Rīgas atkāpās uz Kurzemi un pie Ventas iesaistījās kaujās ar Sarkanarmijas daļām. Vēlāk O.Kalpaka vadītais bataljons papildinājās ar brīvprātīgajiem un kļuva par brigādi. Bauskā latviešu patrioti nodibināja Bauskas bataljonu.
1919. gada sākumā Igaunijā, izveidojot Valmieras kājnieku pulku, tapa Ziemeļlatvijas brigāde, kuru komandēja pulkvedis Jorģis Zemitāns. Šī brigāde karoja Vidzemē un ar kaujām tuvojās Rīgai.
Pētera Stučkas Latvijas padomju valdība piekrāpa tos Latvijas iedzīvotājus, kas bija cerējuši, ka «darbaļaužu vara» sadalīs bezzemniekiem muižu zemi. Zemniekiem faktiski tika atņemts viss, padarot tos par sarkano muižu klaušiniekiem. Uzticību «sarkano» varai iznīcināja arī tās īstenotais terors.
1919. gada sākumā nacionālo bruņoto formējumu rindās pieteicās liels skaits latviešu tautības bijušo cara armijas karavīru, kā arī brīvprātīgo no latviešu zemnieku un strādnieku vidus.
1919. gada 3. martā Kurzemes frontē kalpakieši kopā ar vācu vienībām sāka uzbrukumu lielinieku spēkiem. 6. martā Kurzemē kaujā pie Airītēm no sabiedroto lodēm pārpratuma dēļ krita pulkvedis O.Kalpaks un Studentu rotas komandieris kapteinis Nikolajs Grundmanis.
Pēc uzvarām Vidzemē un Kurzemē un pēc Rīgas ieņemšanas notika visu nacionālā karaspēka formāciju apvienošana vienotā Latvijas armijā.
1919. gada rudenī vācu karaspēks, kura priekšgalā izvirzījās krievu virsnieks ar šaubīgu pagātni Pāvels Bermonts, gribēja atjaunot cara laiku aristokrātu kundzību. P.Bermonta rīcībā bija 50 000 vīru, 100 lielgabalu, 600 ložmetēju, 3 bruņuvilcieni, 10 bruņoto auto un ievērojams skaits lidmašīnu. 1919. gada 8. novembrī bermontieši sāka uzbrukumu Rīgai. Tā kā labāk bruņotās Latvijas armijas vienības šai laikā cīnījās Latgalē, ar Sarkano armiju un frontē pret Bermontu cīnījās tikai 12000 vīru. 10. oktobrī latviešu karaspēks atkāpās uz Daugavas labo krastu.
Bermonta uzbrukums sekmēja jaunu brīvprātīgo pieplūdumu Latvijas armijā. 3. novembrī pēc sabiedroto flotes ievaduguns Latvijas armija pārgāja uzbrukumā visā frontes līnijā. Jau 11. novembra rītā Rīgas baznīcu zvani vēstīja, ka Daugavas krasti ir latviešu rokās. Šajā dienā tika nodibināts arī īpašs apbalvojums Lāčplēša kara ordenis, kuru piešķīra par izciliem varoņdarbiem kaujas laukā, bet 11. novembris tika pasludināts par Latvijas armijas svētku dienu – Lāčplēša dienu.
1. decembrī ienaidnieks bija padzīts no Kurzemes, bet 1920. gada 1. februārī Latvijas armija sasniedza Zilupi, tādējādi Latvijas teritorija bija pilnībā atbrīvota, un varēja sākties valstiskuma nostiprināšana un sagrautās ekonomikas atjaunošana.
20 neatkarības gados Latvijas Republika sasniedza augstus rādītājus gandrīz visās dzīves jomās. Likumdošanā tika garantēti cilvēktiesību standarti, kā arī izveidota labi apmācīta nacionālā armija.
1940. gada 17. jūnijā, izpildot 1939. gada Molotova – Ribentropa pakta slepenās vienošanās pantus, Latviju okupēja PSRS karaspēks. Komunistu valdīšanas pirmais gads iegāja vēsturē kā «Baigais gads». Notika Latvijas iedzīvotāju slepkavības un deportācijas, zemes izlaupīšana un piegānīšana. Tādēļ nav brīnums, ka daļa Latvijas iedzīvotāju 1941. gada vasarā Latvijas teritorijā ienākušās vācu armijas karavīrus sagaidīja kā atbrīvotājus.
Taču drīz vien izrādījās, ka hitleriešu vara nepieļaus Latvijas valstiskumu atjaunošanu.
Frontes līnijai strauji virzoties uz Rietumiem, Latvijas patrioti kā vienīgo iespēju cīņai pret komunistiem saskatīja 1943. gadā vācu armijas virspavēlniecības nodibinātajā Latviešu leģionā. Šīs vienības, kaut arī vācu formās tērptas, soļoja zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem, leģionārus komandēja latviešu virsnieki latviešu valodā. Daudziem leģions deva cerību par neatkarīgas valsts atjaunošanu, ko apliecināja varonīgās kaujas un Kurzemes cietokšņa nosargāšana līdz pat 1945. gada 8. maijam.
Taču Baltijas tautu likteni izšķīra ASV, Anglijas un PSRS vadītāju vienošanās.
