Nost ar svešzemju Helovīniem, Lūcijām un visādiem Valentīniem! Lai dzīvo īsti latviešu svētki Mārtiņi!
Nost ar svešzemju Helovīniem, Lūcijām un visādiem Valentīniem! Lai dzīvo īsti latviešu
svētki Mārtiņi!
Herta šogad bija apņēmusies sarīkot mājiniekiem īsteni latvisku mielastu. Tāpēc viņa izlikās nezinot, ka patiesībā zoss cepeša tradīcija nākusi no Vāczemes un nolēma tikt pie kārtīga un trekna putna. Kur to meklēt? Protams, tirgū.
Tāpēc miglainajā (jauki – ziema būšot silta!) Mārtiņdienas rītā Herta devās pirkt zosi. Pirms tam viņa rūpīgi bija izstudējusi gudrības grāmatas un noskaidrojusi, ka labākās esot šīsvasaras audzējuma zosis, jo veciem putniem gaļa ir sīksta un šķiedraina. Bet kā lai atšķir, vai zoss ir veca, vai jauna? Arī tajā grāmata deva padomus, kurus Herta nolēma pārbaudīt praksē.
Gaļas paviljonā piektdien no rīta septiņas saimnieces pārdeva zosis. Piecas putnu kautķermeņus bija ierūmējušas starp karbonādes un filejas gabaliem, bet divas bija īstenas zosu audzētājas, kuras, šķiet, tirgū parādījās tikai Mārtiņos un Ziemassvētkos. Par to liecināja tas, ka kāda pastāvīgā paviljona tirgotāja diezgan pūcīgi lika lauku tantēm meklēt citu brīvu vietu.
Herta sāka apskatīt piedāvāto. Vispirms – cena. Vidēji 12 līdz 15 latu. Par šo naudu varēja nopirkt apmēram četrus kilogramus smagu putnu. Bija arī zostiņas par Ls 8 un kārtīgs kautķermenis, par kuru prasīja Ls 18. Bet kā noteikt, vai zoss ir jauna? Grāmatas padoms aicināja izpētīt zoss pleznas un knābi: vecām tie esot tumši oranži, bet ap acīm –zili vai dzelteni riņķi. Bet no visām tirgus zosīm tikai vienai bija palikušas pleznas un tās pašas netīri dzeltenā krāsā, par galvām ar acīm un knābjiem vispār nerunājot!
Nākamais paņēmiens aicināja paknaibīt zoss ādu – jaunai to varot pārkniebt. Bet kā lai Herta prasa izņemt no stiklotās vitrīnas putnu, kuram tūdaļ kniebs gurnā? Ja nu zoss ir veca un Herta to nepirks? Tad saimniece var apvainoties.
Labi, vienīgā iespēja bija uzticēties pārdevējas goda prātam un ticēt uz vārda. Protams, iesaistoties sarunā, Herta uzreiz deva pārdevējai zināmas cerības. Tāpēc, viņa nedaudz pieliekusies, parasti čukstēja: «Ņemiet, kundzīt, nenožēlosiet! Tāds smuks putniņš, mīksts un maigs! Atdošu par latiņu lētāk!»
Paskatoties uz milzīgo, dzeltenīgi bālo putna miesu ar ļengani nokārušos kaklu, Hertai palika bail. Vai viņa spēs attaisnot uz viņu liktās cerības un sagādāt zosij pienācīgu sagatavošanu ar skābiem kāpostiem un āboliem vēderā? Laikam ne. Tāpēc viņa bez sirdsapziņas pārmetumiem nopirka bezdzimuma Ķekavas broileri, kuram pēc senču tradīcijas pirms cepšanas sasēja spārnus.
Vēl viņa tirgū iegādājās pa kilogramam kāļu (Ls 0,30), burkānu (Ls 0,15) un biešu (Ls 0,10) un izcepa kārtīgu Mārtiņdienas gaili, kuru saime notiesāja gardu muti.
