Atnācis novembris. Nokaltušajās, dzeltenajās lapās krīt lietus lāses. Tas ir laiks, kad pieminam mirušos.
Atnācis novembris. Nokaltušajās, dzeltenajās lapās krīt lietus lāses. Tas ir laiks, kad pieminam mirušos.
Arī mēs, jelgavnieki, varam lepoties ar to, ka gadu no gada kapsētas kļūst arvien sakoptākas. Šeit lieli nopelni ir Jelgavas Kapu saimniecībai un tās vadītājam Zalcmaņa kungam. Acis priecē atjaunotās, modernās kapličas. Paplašināti Bērzu kapi, bet kapu apkopēji kļuvuši arvien iejūtīgāki. Meža kapos bez atlīdzības tiek piedāvāti darba rīki, laipni un atsaucīgi ir Baložu kapu pārzinātāji.
Daudz ir padarīts, bet darāmā vēl netrūkst. Daudzu mirušo piederīgie vēlētos, lai kapu svētkus visu konfesiju pārstāvji atzīmētu vienā dienā, jo kapos nav katrai atdalītu sektoru.
Nepatīkamu iespaidu atstāj Bērzu kapi, kas rietumu daļā saplūst ar Bērzu ceļu. Nojaukti vecie vārti. Bēru gadījumos pavadītājiem grūti sameklēt apbedījuma vietu. Kādreiz sēru karogi pie vārtiem norādīja, kur mirušais tiks apglabāts. Tagad kapu teritorijā tie iesprausti zemē.
Dīvainas parādības vērojamas Baložu kapu atkritumu konteineros. Nezin kāpēc no tiem ārā rēgojas vējjakas, zābaki, kurpes un citi apģērba gabali…
Cerams, ka nav tālu laiks, kad jebkura Jelgavas kapsēta būs tīra un sakopta, lai ne tikai mirušo piemiņas dienā vien kapos varētu iegriezties kā svētnīcā.