Nobeigums. Sākumu skat. 8. novembrī. Speciālisti – mediķi un sociologi – vienprātīgi atzinuši, ka alkoholisms ir biopsihosociāla kaite.
Nobeigums.
Sākumu skat. 8. novembrī.
Speciālisti – mediķi un sociologi – vienprātīgi atzinuši, ka alkoholisms ir biopsihosociāla kaite. To izraisa, veicina vairāku faktoru summa: bioloģiskie (iedzimtība), psiholoģiskie (personības struktūra) un sociālie (alkohola pieejamība, cena u.c.).
Raugoties uz situāciju Latvijas laukos no šāda skatpunkta, kļūst saprotams, kādēļ tur aizvien straujāk un vairāk cilvēku grimst alkoholismā. Mūsdienās laukos dzeršanas posta sociālie veicinātāji tiek it kā īpaši kultivēti un attīstīti. Valsts politika gandrīz visus neatkarības gadus rosinājusi lauksaimnieciskās ražošanas panīkumu un sabrukumu, veicinot bezdarbu, nabadzību. Vienlaikus, izmantojot dažādus populistiskus lozungus un ķēmojoties pakaļ sliktākajiem Rietumu paraugiem, apelējot pie cilvēku tiesībām uz brīvu tirgu un rīcības izvēli, tiek deformēta likumdošana – par labu alkohola ražotājiem un tirgotājiem. Piemēru diemžēl varētu minēt daudz…
«Ziņu» rīcībā ir statistikas dati par šā gada astoņiem mēnešiem: policijas profilaktiskajā uzskaitē (oficiāli!) atrodas 14 338 alkoholisma, narkomānijas un toksikomānijas slimnieku, tai skaitā Rīgā – 923, citās pilsētās un rajonos – 7377, lauku teritorijās – 6038. Šie skaitļi liecina, ka dzeršana līdzīgi ūdens apļiem perifērijā met arvien plašākus lokus. (Un jāņem taču vērā, ka jāveic samērā ilgs un sarežģīts process, lai atzinumu par ņemšanu uzskaitē akceptētu; faktiskais skaits ir nesalīdzināmi lielāks.) Latvijā šajā laikā dzērumā pastrādāti 4430 noziegumi. Par vispārēju praksi kļuvusi autovadītāju braukšana dzērumā. Piemēru rāda gan ierēdņi, gan dažāda līmeņa deputāti, un viņu nesodāmība veicina atdarināšanu.
Īstenu revolūciju piedzīvojusi alkohola nelegāla izgatavošana. Piemēram, vēl vecum vecais 1961. gada 6. janvāra Latvijas Kriminālkodekss līdz pat 1993. gada 19. janvārim paredzēja kriminālatbildību par stipru alkoholisku dzērienu izgatavošanu mājas apstākļos, par to realizēšanu un glabāšanu. Pēc tam šī norma tika atcelta: valdība «atkorķēja» vienu iespēju pēc citas, un «izslāpusī tauta» metās pie grādīgās dziras un ņēmās dzert, dzert bez jēgas… Tagad, piemēram, likumdošana neparedz fizisko personu atbildību par alkoholisko dzērienu izgatavošanu, ja tie netiek realizēti, tas ir, ja izgatavo, tā teikt, pašu patēriņam. Ja labi apsver, krāšņu kurināmā spirta sajaukšana ar ūdeni un iepildīšana pudelē, arī ir izgatavošana. Bet valstij nav ne naudas, ne īstas intereses pētīt, vai visu paštaisīto šņabi izdzer pats «ražotājs», vai to izdarīt viņam palīdz kaimiņš (turklāt ej nu pierādi, ka kaimiņš nav piedalījies «ražošanas procesā», tādā gadījumā, iespējams, viņam ir likumīgas tiesības grādīgo dziru iegādāties «ar atvieglotiem noteikumiem»). To, ka šis rūpals ir gana ienesīgs un tikai nosacīti tiesībsargājošo institūciju apdraudēts, apliecina arī tas, ka «krutku» tirgo neskaitāmās «točkās». Lauku ciematos vai savrupās daudzstāvu dzīvojamās mājās mēdz būt pat vairāki dzīvokļi, kuros jebkurā diennakts laikā var tikt pie erzacšņabja. Dzirdēts, ka šādu rūpalu vietām sekmīgi piekopj viens otrs policists un pat kāds tautas kalps deputāts… Jā, Administratīvo pārkāpumu kodekss paredz administratīvu (tas ir, naudas) sodu par alkoholisko dzērienu un spirta tirdzniecību neatļautās vietās (šogad par šādiem pārkāpumiem Valsts policijas darbinieki sastādījuši 1353 administratīvos protokolus). Taču – vai gan nav iestaigāts pietiekami daudz īsāku un garāku līkumu līdzīgu likumu apiešanai, vai mums trūkst atļauto tirdzniecības vietu?! Vai nav tiesa, ka alkohols ir pats pieejamākais produkts, ko var iegādāties praktiski jebkurā diennakts laikā jebkurā vietā (katrā ziņā pāris kilometru rādiusā noteikti) un jebkurš neatkarīgi no vecuma?
Viena no mūsdienu sadzīves grimasēm ir diennakts veikali. To saviesies tik daudz, ka nereti pat viena ciema teritorijā pagrūti izvēlēties, kuru apmeklēt. Naktīs parasti maizi, miltus vai veļas pulveri nepērk. Pārsvarā iegādājas alkoholu. To var nopirkt gan šaurā lauku bodītē caur šķībi sametinātām režģu restēm, gan no laipni smaidoša operatora rokām gaismas pielietā degvielas uzpildes stacijā. Likumdevēji «dabūjuši cauri» normu, kas nosaka: alus nav alkoholisks dzēriens, tāpēc neviens neliedz pat bērniem pret nosmulētiem santīmiem laipni saņemt alus pudeles. (Vai nav jocīgi: alus nav alkoholisks dzēriens, bet reibina?)
Vietējie iedzīvotāji lielākoties dod priekšroku maziem veikaliņiem. Tie bieži vien izveidojušies par tādiem kā mikrocentriem, kas vienlaikus veic gan tirdzniecības, gan kultūras un kredītiestāžu funkcijas.
***
Pēteris šovasar atzīmēja 50 gadu jubileju. Pareizāk būtu teikt – vēl īsti nav beidzis atzīmēt. Vai ik rītu satiekoties, viņš naivā trulumā brīnās: «Nu kā tas iznācis, ka man atkal ir paģiras?» Viņš ir kalējs. Bijušajam kolhozam pajūkot, uz tā drupām jaunveidotajā SIA zemes, cilvēku un tehnikas kļuva daudz mazāk, saruka arī kalēja darba apjomi. Alga iznāk kādi četrdesmit lati mēnesī. Būtu bijis vairāk darāmā, firma arī maksātu vairāk. Bet nav. «Haltūriņu» gan netrūkst, gandrīz katru dienu kādam vajag pagrabam eņģes, krāsns kruķi vai citu dzelzi. Reizēm no rītiem kalējs atnāk uz smēdi, bet priekšā jau pāris vīru. Vajadzība katram sīka, taču, lai arī nākamreiz meistars neatteiktu, vīriem kabatā pa lētajam pusstopam: par vienu «zivtiņu» kalējs diezin vai ēzi uzpūstu, smago āmuru pusstundu klaudzinātu. Bet no pusstopa taču neatteiksies!
Neatsakās ar’. Un pret vakaru klumburo mājās «uz gumijas kājām». Bet mājās – divas govis, pāris cūču un māsa, kas pa dienu saimniecību uztur. Kalējam ir dokuments, tajā ierakstīts, ka viņš ir zemnieks. Juridiska persona. Zemes lielāko daļu viņš par 15 latiem hektārā iznomājis citiem, atlikušajā izaug barība lopiņiem un dārzeņi pašu vajadzībām. Tehnika? Ir arī tehnika – veci ļodzīgi rateļi, kurus pamīšus velk pats vai māsa, kad no lauka bietes vedamas. Māsa algotu darbu nestrādā, skaitās, ka viņa ir brāļa algādze. Tāpēc par priekšdienām, par pensiju domājot, sieviete regulāri reizi mēnesī brauc uz pilsētu, ieņēmumu dienestā iemaksājot ap pieciem latiem – to vismazāko nodokļa summu, lai varētu pretendēt uz pašu niecīgāko valsts pabalstu vecumdienās…
Bet «juridiskās personas», zemnieku saimniecības šefs un īpašnieks, pa to laiku, paģiru mocīts, mēro ceļu uz tuvējo diennakts veikalu, kur tiek sagaidīts ne sliktāk kā lielas firmas vadītājs solīdā bankā. Lai arī Pēterim pie dvēseles nav ne graša, viņš tukšā, bez pusstopa, nepārnāks, jo viņam vēlīgi atvērts gandrīz neierobežots kredīts. Bodnieces burtnīcā Pētera vārds zib regulāri. Kā gan citādi: šim vīram taču ir, kaut niecīgi, tomēr regulāri ienākumi!
Ja tā rūpīgi apsver, ienākumi patiesībā ir katram iedzīvotājam: neliela aldziņa, pensija vai pabalsts… Bodnieces burtnīca lauku veikaliņā precīzi zina «pasacīt», kad kuram nauda saņemama. Tā arī «regulē», cik kuram ļaut ņemt «uz krītiņa». Šāda kārtība ir ne tikai izdevīga abām pusēm, tā pašreizējā sociāli ekonomiskajā situācijā ir pat nepieciešama. Ja lauku veikaliņā nebūtu iespējams iegādāties preces uz parāda, viens otrs vai nu meklētu virvi un siju, vai arī tāpat vien nomirtu badā. Cilvēki ir tik neaizsargāti, ka lielākajai daļai nav kur līdz algai, līdz pensijai patapināt pat pāris latu. Labi, ka savā ciematiņā veikalnieks pazīstams, pārsvarā nepieciešamāko izsniedz pat bez procentiem. Daudziem, diemžēl ļoti daudziem iedzīvotājiem laukos tas ir glābiņš.
Apmierināti arī veikalnieki: sīvajā konkurencē viņi šādā veidā «notur» pastāvīgu klientūru. Turklāt iemanto labsiržu slavu. Tā viņi var savilkt galus.
Par īpaši ciešu simbiozi veidojas veikaliņu īpašnieku un dzērāju attiecības: tieši alkohola patērētāju dēļ veikalnieki gatavi negulēt naktis, paciest citas neērtības, jo zina, ka viņu labklājība un bizness ir šo mūžīgo paģiru un slāpju mocīto rokās. Viņu santīmi un lati ļauj kaut nedaudz nopelnīt tepat, laukos, kur citu iespēju praktiski nav. Šie bārdas rugājiem apaugušie, trīcošie stāvi parasti ir uzticami «biznesa partneri»: viņi, lai gan pārsvarā šņabi ņem uz kredīta, vienmēr vēlāk norēķinās. Jo zina, ka slāps arī citā reizē, kad viņi tāpat būs tukšā, tāpēc, tikko saņemts kāds latiņš, dzelžaini cenšas vispirms norēķināties par kādreiz jau izdzerto.
Viss sacītais attiecas arī uz «točku» turētājiem, tas ir, uz tiem, pret kuriem likumi ir praktiski bezspēcīgi. Veidojas tāds kā apburts loks: valdības vienaldzība (bet varbūt ieinteresētība?) veicina alkohola tirdzniecību, tā savukārt sekmē tautas nodzeršanos. Bet alkoholiķim tikai vienas rūpes – kur dabūt ko iedzert. Viņam maz rūp, ko dara valdība, kurp virzāmies mēs, mūsu sabiedrība. Tātad depresija, apātija laukos ir valstiski izdevīga?!
***
Ekonomikas policijas darbinieki šā gada astoņos mēnešos atsavinājuši 67707,3 (ak, statistika, precīzā zinātne: komats, trīs!) litrus alkoholisko dzērienu un spirtu Ls 528116,94 (komats, 94!) apmērā, no šā daudzuma praktiski pusi – rajonos un lauku apvidū. Bet katram aisbergam virspusē redzama tikai maza daļiņa, viss lielais blāķis ir tur, dzīlēs, mijkrēslī…
Paturēsim prātā mediķu brīdinājumu: alkoholisms ir hroniska, progresējoša slimība ar tendenci recidivēt (saasināties). Tas progresē lēni un ilgstoši, lai gan pēdējos gados Latvijā vērojama tendence uz straujāku slimības norisi. Un vēl: alkoholiķi ir mūsu sabiedrības produkts. Sabiedrībā viņi ir tikuši salauzti, sabiedrībā viņi ir jāārstē.
