2000. gads Austrijai iesākās ar radikāli labējās Brīvības partijas iekļūšanu parlamentā un šim notikumam sekojošo Eiropas Savienības pieteikto diplomātisko blokādi, kuru atbalstīt grasījās arī ASV.
2000. gads Austrijai iesākās ar radikāli labējās Brīvības partijas iekļūšanu parlamentā un šim notikumam sekojošo Eiropas Savienības pieteikto diplomātisko blokādi, kuru atbalstīt grasījās arī ASV. Jergs Haiders februāra pēdējās dienās, lielās «draudzīgās» valstu kopas piespiests, paziņoja par atkāpšanos no Brīvības partijas vadītāja amata. Gada sākumā ES valstis dedzīgi pauda savu attieksmi pret Brīvības partiju, vienotā ierindā atbalstot Austrijai uzliktās sankcijas.
Šosvētdien Eiropas Savienības valstis vienojās kopējos līdzjūtības apliecinājumos Austrijas tautai sakarā ar traģēdiju kalnu tunelī netālu no Zalcburgas, kurā gājuši bojā vismaz 155 cilvēki. Funikulieris, kas vedis slēpotājus, tunelī nenoskaidrotu iemeslu dēļ aizdedzies. Izglābties paspējuši tikai 12 cilvēki. Pārējie, pēc aculiecinieku stāstiem, palika degošā vagonā, dauzot logu stiklus un durvis. Iespējams, ka lielākā daļa no traģēdijas upuriem būtu varējuši izglābties, ja vien funikulieris un tunelis atbilstu drošības normām.
Līdzīga rakstura nelaimes gadījums notika arī pagājušajā gadā tunelī, kas savieno Franciju un Itāliju. Toreiz upuru skaits bija piecas reizes mazāks, tomēr pēc šīs traģēdijas drošības inspektori apmeklēja 25 lielākos Eiropas tuneļus, atzīstot, ka trešdaļa no tiem atrodas sliktā tehniskā stāvoklī.
Arī tā ir Eiropa, uz kuru tiecas Latvija, izpildot neskaitāmus normatīvus, parametrus un pielāgojot savu likumdošanu, ko veidojuši neskaitāmu eiroierēdņu prāti. Tie paši ierēdņi, kuru izstrādātos normatīvus nav ievērojuši nelaimes gadījumā cietušā tuneļa pārvaldnieki. Jāšaubās, vai šādām traģēdijām sekojošā dienesta izmeklēšanā tiks uzrādīts arī vainīgais, kas būtu atbildīgs par tuneļa neatbilstību drošības normām. Tādos gadījumos parasti ir vainīgi visi un neviens. Diezin vai arī kāds gūs mācību no šā tuneļa negadījuma, jo tas nav cilvēka dabā.
Bet pāri visām traģēdijām un nebūšanām stāv eiroierēdņu izstrādātie normatīvi, kas, līdzīgi renesanses domātāja Tomāzo Kampanellas utopiskai vīzijai darbā «Saules pilsēta», iztēlē uzbur ideāli abstraktu valsti, kuras atbilstība realitātei bieži vien ir apšaubāma. Ierēdņu ziņā ir «uzburt» brīnumzemi, kurai kandidātvalstis visiem spēkiem «laužas» pietuvoties, taču šos «balto apkaklīšu» ilūzijas nosacījumus nespēj izpildīt pašas Eiropas Savienības valstis. Ne jau tikai negadījums tunelī kalpo par pierādījumu izstrādāto nosacījumu neatbilstībai reālitātei. Bijuši gan pārtikas, gan pedofilijas, gan arī partiju korupcijas skandāli. Jau senajiem romiešiem par šādām situācijām bija savs viedoklis, kas definēts teicienā: «Kas atļauts Jupiteram, nav atļauts vērsim».
Kamēr vien esam šajās «vērša» pozīcijās, visi Eiropas Komisijas ziņojumi mūs var vai nu pietuvināt, vai arī attālināt no iekārotās Eiropas.
Vairāk vai mazāk līdzīgā «vērša» situācijā atrodas arī citas kandidātvalstis. Austrijai kaimiņos esošā Čehija, atklājot Temelinas atomelektrostaciju, nonāca austriešu vides aktīvistu uzmanības lokā. Savstarpējās neuzticēšanās gaisotne pastiprinājās pēc tam, kad uz laiku tika apstādināta AES darbība sakarā ar sūkņu darbības pārraudzīšanas iekārtas problēmām. Padomju aizbildniecības gados celtās atomelektrostacijas Eiropas Savienības valstīs nevieš uzticību, kā to pierādījusi ES striktā nostāja pret mūsu kaimiņvalsts Lietuvas teritorijā strādājošo Ignalinas AES. Vai arī Čehijai Temelina nekļūs par «klupšanas akmeni»?
Tomēr jāņem arī vērā, ka dažas kandidātvalstis, atrazdamās savās «vērša» pozīcijās, jau apsteigušas mazāk attīstītās ES valstis pēc vairākiem parametriem. Tā ka nav izslēgts, ka nākotnē, kuplinoties eirosaimes lokam, Jupitera vērsis noskries pašu Jupiteru.
