Šodien suminām Alvīnes, bet rīt sveicienus sūtām Hildām un Teiksmām. Gaviļnieku vidū ir arī Jaunsvirlaukas pagasta vecākā iedzīvotāja Hilda Siliņa, kurai pagājušajā gadā svinējām 100 gadu jubileju.
Šodien suminām Alvīnes, bet rīt sveicienus sūtām Hildām un Teiksmām. Gaviļnieku vidū ir arī Jaunsvirlaukas pagasta vecākā iedzīvotāja Hilda Siliņa, kurai pagājušajā gadā svinējām 100 gadu jubileju.
Hildas tante ir izaudzinājusi piecas meitas un tagad lolo astoņus mazbērnus un astoņus mazmazbērnus. Mūžs ir ļoti garš, un nu jau var teikt, ka gaviļniece dzīvojusi trijos gadsimtos. Tomēr vēl joprojām Hildas tanti interesē viss, kas notiek valstī: regulāri tiek lasītas «Zemgales Ziņas», klausītas radio ziņas, bet lielākās diskusijas notiek ar meitu Lilitu, kura ir Bēnes vidusskolas direktore. Gaviļniece 40 gadu ir strādājusi par skolotāju gan Līvbērzes, gan Kalnciema skolās, tāpēc viņai interesē viss, kas notiek izglītības jomā.
Hildas tante atceras, ka, bērnībā, dzīvojot Valkas pusē, visapkārt ģimenes ļoti rūpējušās par bērnu izglītību: «Vecāki mēģināja bērnus izskolot pēc iespējas labāk. Protams, tas bija dārgs prieks, bet tam naudiņa netika žēlota. Mani brāļi mācījās pilsētā. Sākumā vecāki mani gribēja laist pagasta skoliņā, es raudāju un izlūdzos, lai arī mani sūta mācīties turpat, kur brāļus. Tā pabeidzu arī ģimnāziju.»
Gaviļniece augusi lielā ģimenē, un vārdadienas tolaik svinēt nav bijis modē: «Vairāk uzmanības pievērsa dzimumdienām – tad kā likums galdā tika celtas mammas ceptās pankūkas. Tie bija īsti svētki!»
Gadu gaitā gan viss ir mainījies un, jau pašai nodibinot ģimeni, tradīcijas ir citas. Hildas tantes meita Ināra atceras, ka bērnībā kopā ar māsām vienmēr gatavojušas mammai apsveikumu kartiņas: «Kad bijām vēl pavisam mazas, tie bija tikai tādi zīmējumi, bet vēlāk rakstījām arī novēlējumus.»
Savām meitām Hildas tante gan vārdus likusi ar apdomu: «Jaunākās meitas Lilita un Mudrīte man ir dvīnes. Savulaik šie vārdi kalendārā bija ierakstīti vienā svinamajā dienā, bet vēlāk tos nez kāpēc izšķīra. Inārai vārds dots pēc līdzīga ezera nosaukuma Somijā. Es mācīju ģeogrāfiju, un man šis vārds ļoti iepatikās. Bet Elgas un Zigrīdas tajos laikos bija ļoti izplatīti vārdi.»
No sava garā mūža Hildas tante visspilgtāk atceras 1914. gada vasaru, kad notika grandiozs saules aptumsums: «Brāļi bija sagatavojuši apkvēpinātus stikliņus, ar kuriem lieliski varēja vērot, kā saulīte pazūd. Izjūta bija jocīga – viss apklusa, nekas nečaukstēja, zirgi sāka tramīgi krākt un skrāpēties. Tas bija tikai mirklis, bet ļoti iespaidīgs.»
