Straujais tehnikas progress 20. gadsimta sākumā arī amatniekiem izvirzīja nepieciešamību apgūt jaunās tehnoloģijas. Īpaši svarīgi bija topošos meistarus apmācīt tieši amatnieku uzņēmumos.
Straujais tehnikas progress 20. gadsimta sākumā arī amatniekiem izvirzīja nepieciešamību apgūt jaunās tehnoloģijas. Īpaši svarīgi bija topošos meistarus apmācīt tieši amatnieku uzņēmumos.
Vēlāk iezīmējās arī cita būtiska tendence: valsts daļu pārrauga funkcija tika nodota amatnieku pašpārvaldei – amatnieku biedrībām. Tas sekmēja ražošanas un pakalpojumu sniegšanas attīstību, amatnieku izglītošanu un negodīgas konkurences apkarošanu.
Mērķis – latviska amatniecības skola
Lai gan pēc 1905. gada notikumiem bija grūti dibināt latviskas organizācijas, šajā laikā Jelgavā veidojās jauna, nacionāli orientēta amatnieku biedrība – Jelgavas Latviešu amatnieku biedrība (JLAB). Ar latviešu inteliģences atbalstu 1907. gadā tā tika oficiāli reģistrēta. Pirmais biedrības priekšnieks bija komponists, diriģents un rakstnieks Straumes Jānis.
Raksturīga JLAB iezīme – tās darbā aktīvi iesaistījās ne-amatnieki. Arī vairums amatnieku nebija saistīti ar amatu biedrībām. Biedrība rīkoja saviesīgus pasākumus – bazārus (tirdziņus), masku balles, teātra izrādes (tajās piedalījās arī Ādolfs Alunāns), kas deva galvenos ienākumus organizācijas budžetā.
Jau biedrības dibināšanas gadā Jēkabs Fogelmanis tai piešķīra zemes gabalu pie Mazajiem vārtiem ar nolūku tur celt amatniecības skolu. Skolas ēku paredzētajā vietā gan neuzcēla. Taču Pirmā pasaules kara laikā neilgi pirms vācu armijas ienākšanas Jelgavā tā tika iekārtota. Vācu okupācijas gados skolas ēkas inventārs tika izvazāts. Kara gados «pazuda» arī tās celšanai paredzētie būvmateriāli.
Katram meistaram – pa biedrībai
Biedrības vadība atšķirībā no vāciskajām biedrībām Pirmā pasaules kara gadus pavadīja Krievijā. Tāpēc 1921. gadā, atjaunojot tās darbību, faktiski bija jāsāk no nulles. Pēckara periodā biedrība bija mazāk aktīva. 1930. gadā JLAB bija palikuši 19 biedri, un valde sāka apspriest jautājumu par apvienošanos ar Jelgavas Rūpnieku un amatnieku biedrību. Tomēr situāciju izdevās glābt, pārdodot biedrībai piederošo gruntsgabalu un sarīkojot vairākas veiksmīgas loterijas.
1931. gadā biedrības paspārnē tika atjaunots bēru fonds un nodibināta krājaizdevu kase, kuras biedri varēja būt tikai Latviešu amatnieku biedrības dalībnieki.
1930. gadā biedrība bija nonākusi finansiālās grūtībās. Taču, tā kā tolaik likumdošana paredzēja, ka par arodskolu celtniecību un uzturēšanu rūpējas valsts, biedrības valde nolēma pārdot amatniecības skolai paredzēto gruntsgabalu. JLAB iniciatīva cieta neveiksmi. Tomēr tas bija pirmais mēģinājums izveidot Jelgavā amatniecības skolu ar latviešu mācību valodu.
Aktivizējās amatnieki ar diplomu
30. gadu sākumā ekonomiskās krīzes iespaidā lielākie uzņēmumi bija spiesti sašaurināt ražošanu un atlaistie kvalificētie strādnieki paši veidoja savas darbnīcas. JLAB piedāvātā saimnieciskā un sociālā palīdzība sekmēja tās paplašināšanos. 1932. gada beigās šajā organizācijā bija 90 biedru, bet krājaizdevu kasē noguldītais biedrības kapitāls sasniedza piecus tūkstošus latu.
Vienlaikus aktivizējās «amatnieki ar diplomu», 1931. gadā dibinot Amatu meistaru ģildi (AMĢ), kurā faktiski apvienojās atsevišķu amatu biedrības un savienības. Tās dibinātāji pārsvarā bija latviešu tautības meistari, kas bija gatavi ietekmēt valsts un pašvaldības attieksmi pret diplomētiem amatniekiem.
Jāatzīmē, ka Latvijā jau kopš 1866. gada bija spēkā tā sauktā amatu brīvība, ar amatniecību varēja nodarboties jebkurš pilso-
nis – arī bez kvalifikācijas dokumentiem. Ģildes valde laikrakstos aicināja iedzīvotājus ar pasūtījumiem vērsties tieši pie diplomētiem meistariem, kas garantēja labi padarītu darbu par piemērotām cenām.
AMĢ centās vienoties ar 1. Jelgavas Amatnieku biedrību. Tomēr tās priekšsēdētājs J.Bitners valdes uzdevumā paziņoja, ka neatbalsta šādas ģildes dibināšanu, jo minētā biedrība jau pilda diplomētu amatnieku apvienošanas funkcijas. Tomēr valde neliedza saviem biedriem iesaistīties jaunās ģildes dibināšanā.
Kaislības ap Amatniecības likumu
1933. gada 9. jūlijā Rīgā, Mazajā ģildē notika pirmais Latvijas amatnieku kongress. Tajā bija pārstāvētas 43 amatnieku organizācijas ar 150 delegātiem, kuru vidū, protams, bija arī jelgavnieki. Kongresa mērķis bija ierosināt valdībai veikt izmaiņas likumdošanā, kas regulē amatnieku darbību, ņemot vērā Rietumeiropas praksi.
Galvenokārt tika apspriestas idejas par nepieciešamību izveidot vienotu Latvijas amatnieku organizāciju un sagatavot Amatniecības likumu. Kongresa delegāti ieteica atļaut atvērt darbnīcas tikai meistariem, noteikt, ka meistaru un zeļļu diplomus var iegūt tikai pēc pārbaudes nokārtošanas meistaru organizācijās, mācekļus var apmācīt tikai amatu meistari. Daudzi priekšlikumi saistījās ar negodīgas konkurences izskaušanu un nodokļu atvieglojumiem.
Kongress izveidoja konsultatīvu struktūru – Amatnieku padomi, kurā ievēlēja arī jelgavniekus J.Tīfentālu, A.Forstmani un J.Bitneru.
Pēc kongresa saiknes starp biedrībām kļuva arvien ciešākas. Pēc 1934. gada amatniecības jautājumu risināšana aktivizējās arī valstiskā līmenī. Neilgi pēc tam izstrādāto likumu «Par amatniecības kameru» atbalstīja vairums biedrību, faktiski izņemot tikai vācisko Jelgavas Amatniecības biedrību. Noteikumi paredzēja, ka visas līdzšinējās amatnieku organizācijas ir likvidējamas un to nekustamie īpašumi un finansu līdzekļi nododami Amatniecības kamerai, kas koordinētu 30 biedrību darbu Latvijas reģionos.
Lūdza dāmas atbalstīt
Jelgavā likvidēto 19 biedrību vietā izveidoja vienotu struktūrvienību – Jelgavas Amatnieku biedrību. Tā darbojās saskaņā ar Amatniecības kameras noteiktajiem statūtiem.
Kārļa Ulmaņa izveidoto kameru sistēmu daudz kritizējuši ekonomisti un vēsturnieki (piemēram, A.Aizsilnieks, A.Stranga), tomēr tam ir vairāk makroekonimiski, juridiski un politiski faktori. Taču amatnieku dzīvē biedrību apvienošana deva pozitīvas pārmaiņas. Jelgavas Amatnieku biedrība ieguva plašus finansu līdzekļus krājaizdevu kasei, palīdzības un bēru fondiem. Jāatzīmē arī plašā izglītojošā darbība. Amatniecības kameras izdotais žurnāls «Amatnieks» informēja par jauninājumiem gan tehnoloģiju, gan uzņēmuma administrēšanas jomā, ar priekšlasījumiem uzstājās kameras sagatavoti speciālisti.
Cita starpā biedrības uzdevums bija novērst negodīgu konkurenci. Piemēram, 1938. gadā «Zemgales Balsī» publicēts sludinājums, kurā teikts, ka friziere Paula Leijere no frizieru salona «Irma» pārgājusi darbā uz A.Ērentrautam piederošo dāmu frizētavu un lūdz dāmas viņu atbalstīt jaunajā vietā. Valde A.Ērentrautam kā amatu meistaram un biedrības biedram aizrādīja, ka šāda reklāma uzskatāma par negodīgu, un izteica viņam stingru brīdinājumu.
1938. gadā tika pieņemts tā sauktais Amatniecības aizsardzības likums, kuru atbalstīja arī Jelgavas Amatnieku biedrība. Šie normatīvi, līdzīgi kā Vācijas likumdošanas praksē, noteica amatus, kas pieder amatniecībai.
Līdz ar Latvijas okupāciju tika pārtraukta amatnieku organizāciju darbība. 1993. gadā Saeimas pieņemtais likums par amatniecību izstrādāts, ņemot vērā amatniecības attīstības tendences Eiropā. Tās vērojot, nav iemesla bažām par amatniecības norietu 21. gadsimtā.
Raksts tapis ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu
