Lai būtu iespējams dzīvot un strādāt normālos apstākļos, cilvēkam mūsu platuma grādos pusi gada ir nepieciešams siltums, kas nāk no kādas sildāmierīces – vai tā būtu krāsns, radiators, vai elektriskais sildītājs.
Lai būtu iespējams dzīvot un strādāt normālos apstākļos, cilvēkam mūsu platuma grādos pusi gada ir nepieciešams siltums, kas nāk no kādas sildāmierīces – vai tā būtu krāsns, radiators, vai elektriskais sildītājs. Un, lai to «darbinātu», ir jāiepērk energoresursi (attiecīgi – malka, ogles vai mazuts, vai arī elektroenerģija), kas, kā zināms, maksā naudu. Jelgavā, izrādās, par siltumu var gan maksāt, ja grib, un var arī nemaksāt – sak, nu gan jau kaimiņš par mani arī samaksās. Iepriekšējā Jelgavas Siltumtīklu administrācija nav izcēlusies ar īpašām aktivitātēm pret ļaunprātīgiem nemaksātājiem, un daudzi uzņēmuma klienti ir sev uzdevuši retorisko jautājumu: kāpēc maksāt, ja kaimiņš jau gadiem nemaksā, bet turpina saņemt siltumu un viņam par to nekas nav.
Iepriekšējās uzņēmuma administrācijas bezdarbības rezultātā debitoru parādi Siltumtīkliem pašlaik pārsniedz 3 miljonus latu. Ja Siltumtīkli šajā apkures sezonā saņemtu tikai 10% no debitoru parādu summas, uzņēmumam nerastos problēmas ar apkures nodrošināšanu visiem patērētājiem. Vēl nesen virs Pārlielupes tika pakārts Damokla zobens – pastāvēja reālas iespējas, ka šai pilsētas daļai Jelgavas Cukurfabrika pārtrauc siltumpiegādi no nākamā gada 1. janvāra. Un nevar teikt, ka šie draudi ir pilnībā novērsti, taču to var izdarīt, aktivizējot debitoru parādu samazināšanu. Vienīgais uztraucošais apstāklis ir tas, ka Pārlielupes siltuma patērētāji, it īpaši godīgie maksātāji, ir padarīti par ķīlniekiem.
Lai arī jautājums par nemaksāšanas cēloņiem ir komplicēts, nav vienkārši noteikt katra patērētāja reālo maksātspējas līmeni. Domājams, neviens neņemsies apgalvot, ka Jelgavā nemaksā tikai tie, kuriem nav ko maksāt. Diemžēl lielu daļu parādnieku veido maksātspējīgie siltumenerģijas patērētāji, kas vienkārši nenorēķinās tāpēc, ka kaimiņš nemaksā, ka jāpērk jauns auto, ka viņiem jaunais Energoapgādes regulēšanas padomes apstiprinātais siltumenerģijas tarifs liekas nelikumīgs vai kāda cita mistiska iemesla dēļ. Kārtējo reizi jāatgādina Jelgavas realitāte – bieži godprātīgākie maksātāji ir tieši pensionāri un mazturīgie.
Daudzos patērētājos, kam ir iekrājušies parādi par siltumu, neizpratni un pat sašutumu radījušas SIA «Creditreform Latvija» izsūtītās brīdinājuma vēstules, kurās minētā SIA pēc sava klienta Jelgavas Siltumtīklu informācijas atgādina klienta kavētā maksājuma apmērus. Tāpat «Creditreform Latvija» savās vēstulēs atgādina, ka kompānijas klienti ir lielākie kredītdevēji Latvijā un citās valstīs. Informācijas iekļaušana par maksājumu kavējumiem «Creditreform» datu bāzē var būtiski sarežģīt parādnieka iespējas turpmāk saņemt daudzus pakalpojumus: iegādāties preces uz līzingu, saņemt banku kredītus, lietot mobilos telefonus un peidžerus, saņemt kredītkartes u.tml.
Nebūtu pareizi uztvert šādas vēstules kā draudu, un nav pamata bažām, ka nākamais «parāda piedzinēju» solis būs telefona zvani vai deviņdesmito gadu sākuma izdaudzinātā skūtgalvju «izbraukšana uz vietām». Kā atzīst «Creditreform Latvija» projektu vadītājs Māris Sprūds, viņa pārstāvētās SIA klienti ir arī daudzi ļoti respektabli uzņēmumi, kuriem nav nepieciešama negatīva publicitāte saistībā ar apšaubāmām metodēm parādu piedziņā. Šādi atgādinājumi ir civilizēts un juridiski korekts veids cīņā pret parādniekiem un pirmkārt pret tiem, kas apzināti nemaksā. Patiesībā tas arī pašiem nemaksātājiem ir daudz draudzīgāks «saskarsmes» veids nekā kavēto maksājumu piedziņa tiesas ceļā, jo tādā gadījumā debitoram jāsedz arī tiesas izdevumi. Un kādēļ nepieciešama tiesa, ja var noslēgt vienošanos ar siltumpiegādātāju un saskaņot parāda samaksas grafiku. Šķiet, tas ir vienkāršāk.
Par reāli maksātnespējīgajiem iedzīvotājiem un mazturīgajiem centralizētā siltuma patērētājiem būtu jālauza galvas pilsētas pašvaldības darbiniekiem, kuriem nule saņemtās prēmijas varētu būt labs stimuls aktīvākai smadzeņu kustināšanai nākamajā tūkstošgadē. Protams, nav normāli, ka ap 70% no pensionāru trūcīgajiem ienākumiem «noēd» komunālie maksājumi. Skaidrs, ka bez pabalstiem sociāli maznodrošinātie pilnībā arī turpmāk par siltumu nevarēs norēķināties, it īpaši tarifā saglabājoties Pasaules Bankas kredīta atmaksas daļai. No šāda viedokļa raugoties, arī Siltumtīklu sanācijas iespējas izskatās visai apšaubāmas.
Tomēr nevar par ideālu uzskatīt situāciju, kad viens pensionārs maksā, otrs – nemaksā, viens strādājošais maksā, viens – atkal nemaksā. Cilvēkiem, kas apzināti nenorēķinās, ir jāsaprot, ka dzīve uz parāda nevar būt mūžīga, ka agri vai vēlu tā sāk apgrūtināt uzņēmuma finansiālo stāvokli un līdz ar to arī godīgo maksātāju iespējas saņemt pakalpojumu. It īpaši pirms jaunā gada pieklājas samaksāt visus vecā gada parādus, lai jaunajā tie vairs nevelkas līdzi, vai arī jābūt skaidram priekšstatam par to, kā un cik ilgā laikā tie tiks nomaksāti nākamgad.
