Nezinu, kā tagad ir mācīties Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, bet pirms gadiem desmit divdesmit tā sauktā Žūriņa skola bija viena no prestižākajām un labākajām visā Latvijā.
Nezinu, kā tagad ir mācīties Rīgas Lietišķās mākslas koledžā, bet pirms gadiem desmit divdesmit tā sauktā Žūriņa skola bija viena no prestižākajām un labākajām visā Latvijā. Visi nekļuvām mākslinieki un ar tur iegūto arodu maizīti nepelnījām, bet skolas radošais gars un brīvdomība ir daudz palīdzējuši. Ar Sandru Strēli šo skolu beidzām vienā gadā, bet atšķirībā no manis viņai māksla ir dzīvesveids.
«Lietišķajos» beigusi Keramikas nodaļu, Tallinas Mākslas institūtā mācījusies ādas māksliniecisko apdari, pie tās arī palikusi, Sandra izstādēs piedalās ar ādas plastikas darbiem – grāmatām, dekoriem. Viņai patīk veidot tērpus no ādas. Tā tapuši kostīmi vairākām izrādēm.
Arī Sandras vīrs Gints ir mākslinieks, viņi kopā mācījušies. Strēļi visbiežāk ir mājās, savā darbnīcā Svētes upes krastā. Kā atzīst Sandra, ar pasauli viņa kontaktējas tajās reizēs, kad brauc uz Jaunpiebalgu, uz pašu dibināto bērnu mākslas skolu.
Mūsu saruna notika laikā starp Ziemassvētkiem un gadu miju.
Vai tev izdevās noskaidrot, kas ir Ziemassvētki?
Nē. Aizvien biežāk saprotu, ka ne vienmēr vajag atrast konkrētas atbildes. Varbūt mēs parāk bieži gribam visu noskaidrot, pateikt un nosaukt vārdā. Varbūt Ziemassvētki tieši ir tas, kas virmo gaisā, kaut kas nepasakāms. Gaišums, iekšēja sakārtotība. Tas ir miers, ziemas saulgrieži. Vērtības, kādas tev ir. Mērķis, ko sev stādi. Tādas ļoti intīmas daudzas un dažādas lietas. Tās visas ir netveramas un gaisā.
Jaunpiebalgā mani palūdza kopā ar svētdienas skolas bērniem apgleznot skapi. Izgreznot skolu. Braucu no Jelgavas – līst lietus. Domāju, kādi šogad Ziemassvētki! Kam tā pušķošana ir vajadzīga, ļoti negribas. Rīgai braucot cauri, redzu – lampiņas saliktas. Domāju, dažas virtenes jāaizved arī uz Jaunpiebalgu. Apgleznojām skapi. Gaidot autobusu, paliku baznīcā uz dievkalpojumu. Dievnams auksts, nekurināts. Cilvēki tajā, un jūti – kaut kas notiek. Vakarā, ejot mājās caur mežu, sāka snigt. Sapratu, ka ar bērniem esmu labu darbu izdarījusi, ka viņiem ir prieks par to un viss iznāca gaiši. Ziemassvētku izjūta atnāca, kad pati biju strādājusi. Tā bija daudzu notikumu savstarpēja mijiedarbība.
Pēdējā laikā aizvien biežāk runājam, ka Ziemassvētkos materiālais gūst virsroku.
Tas nav manis izdomāts, ka Rietumi pārāk velk uz materiālo, bet Austrumi – uz garīgo. Jebkura galējība nestrādā. Ja cilvēks saka, ka viņš būs tikai garīgs un neseko materiālajam, tad tur nekas neiznāks. Jācenšas abas šīs puses samērot.
Cilvēki neapzināti ļoti alkst garīguma. Un tas atkal ir cilvēku izdomāts nosaukums zināmu izjūtu kompleksam. Protams, šis laiks ir ļoti materiāls. Visas mantu būšanas, viss spīdīgs. Cilvēkam ir vēlēšanās iegūt šo mantu. Līdz ar to aiziet laiks un uzmanība. Varbūt cilvēkam ir par maz brīžu, kad viņš var mierīgi padomāt.
Palikt vienam ārpus pilsētas ir vienkāršāk. Pilsētā, īpaši pirms svētkiem, – liela burzma. Vienīgā iespēja būt vienam ir savā dzīvoklī.
Kad mācījāmies Tallinā, dzīvojām pagrabā. Gandrīz visos Ziemassvētkos bijām tur: sesijas laiks – nekur tālu neaizskriesi. Vienalga iekūrām pagalmā ugunskuru, kaut arī bijām pilsētā. No vienas puses, vienmēr palīdz daba – tā palīdz nonākt kontaktā ar augstākām vērtībām. Bet īstenībā to var izdarīt arī četrās sienās. Tas atkarīgs no cilvēka, viņa vēlēšanās.
Tūlīt būs gadu mija. Uzskata, ka Ziemassvētki ir klusi ģimenes svētki, bet Jaungadu sagaidām jautri kuplākā pulkā. Kā ir tev?
Dažādi. Ir gadi, kad gribas būt vienam. Ar vīru daudzus Ziemassvētkus, it sevišķi, kad puika bija mazs, bijām vieni. Bet jaunībā visi draugi brauca ciemos, bija daudz cilvēku. Pērn aizbraucām pavisam projām. Pašas situācijas un iekšējās izjūtas saka priekšā, kā darīt.
Vai ņemt vērā iekšējās izjūtas? Ieklausīties?
Tas ir vienīgais.
Bet vai to var realizēt?
Es to esmu mācījusies. Jāmāk atpazīt šīs sajūtas. Skolā, kad runāju ar bērniem, viņi nemaz nezina, kas tas ir. No vienas puses, vienkārša lieta, kas pieder tev, bet tu to neatpazīsti. Tās ir jāmācās meklēt, kultivēt.
Bet kā?
Laikam izejas punkts ir domāt par ļoti vienkāršām lietām, uzdot pašam sev jautājumus. Izskaidrot to iekšējo sajūtu, piemēram, kas ir Ziemassvētki. Ne virspusēji, bet pamatīgi. Es vienmēr esmu meklējusi atbildes. Mani kaitina tas, ja es piedalos kādā procesā un nezinu, kāpēc. Vienmēr ir jautājums – kāpēc? Tā izjūta atrodas, kad tu ilgi un dziļi ar sevi runā. Iekšējās sajūtas – prieka brīži, kas uzrādās. Tevī ir iekšēja atsauksme uz kaut ko. Kādā brīdī tev kaut kas nepatīk. Ja nepatīk, tad kāpēc. Vai tas ir tavs egoisms, vai arī tas ir pretēji tavai cilvēciskajai būtībai. Vai tava intuīcija saka priekšā – nē, kaut kas nav kārtībā.
Manas iekšējās izjūtas diktē vienu, bet dzīvoju sabiedrībā, ģimenē. Kā samērot savas un pārējo izjūtas?
Arī es esmu mamma, sieva, man tāpat ir vecāki, māja, dārzs… Dienu garāku neizstiepsi. Laiku var ieekonomēt tikai ikdienas lietās. Vienkārši dzīvojot ir jāmācās netērēt laiku lieki kaut vai tukšās sarunās, tukšās darbībās. Jāmēģina ievērot mēra izjūta. Kāpēc Ziemassvētkos gribas visu daudz, daudz? Rodas vēlēšanās, un, ja nepagūsti, ir bēdas. Varbūt pietiek ar pamatu, to vienkāršāko. Interesanti, ka tad iznāk vēl vairāk un lielāka uzmanība tiek veltīta saviem tuvajiem.
Mēģināt atbrīvoties no liekā?
Jā. Neviens mums laiku klāt nedos.
Kāds tev ir bijis šis gads?
Labs. Labs periods, kurā atkal varu atklāt savas kļūdas un tās labot. Paldies Dievam, liktenis mums nemitīgi piespēlē iespējas, kurās varam tās labot.
Ko tu gribētu sev novēlēt nākamgad?
Turpināt tikt vaļā no visa liekā. Nebūt slinkai, lai iekšēji sakārtotos.
Ap šo laiku bieži tiek pieminētas trīs lietas – ticība, cerība un mīlestība.
Ir viena lieta, kurai zūdot, viss pasaulē sajūk. Tā ir ticība. Tā cilvēkam ir ļoti vajadzīga. Vienalga, kādā veidā viņš to atrod. Cits iet uz baznīcu, vēl kāds tic savām izvēlētajām vērtībām. Ja ir atrasti kontrolpunkti, kam ticēt, tad dzīvot ir vieglāk. Cerība saistās ar ticību. Ja tici, tad ceri. Bet uz mani cerība neiedarbojas. Cerēt tas nozīmē, ka es uz kaut ko ceru. Nē, es neceru ne uz ko. Zinu, ka dabūšu tikai to, ko izdarīšu pati. Līdzīgi ir arī ar mīlestību. Esmu pilnīgi pārliecināta: ja mīlu, tad mīlēs arī mani. Nekas nav no gaisa krītošs. Pretmīlestība būs tikai tad, ja tu dosi pats.
Sandra Strēle, māksliniece
Absolvējusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Keramikas un Tallinas Mākslas institūta Ādas mākslinieciskās apdares nodaļu.
Regulāri piedalās izstādēs. Pēdējā no tām – personālizstāde Rīgā novembrī Agijas Sūnas mākslas salonā kopā ar vīru metālmākslinieku Gintu Strēli. Izstādē bija redzamas Sandras veidotās ādas kompozīcijas interjeram un Ginta rotas.
Kopā ar vīru pirms septiņiem gadiem dibinājuši bērnu mākslas skolu Jaunpiebalgā. Pašlaik Sandra tur ir vienīgā skolotāja un māca divdesmit piecus bērnus vecumā no septiņiem gadiem līdz pat vidusskolas vecumam.
Dēlam Rūdolfam ir deviņi gadi.
