Cilvēki mūsdienu saraustītajā ikdienā vai nu vispār iemanījušies iztikt bez vaļasbrīžiem, vai arī vada tos vairāk vai mazāk trafareti, bez iztēles…
Cilvēki mūsdienu saraustītajā ikdienā vai nu vispār iemanījušies iztikt bez vaļasbrīžiem, vai arī vada tos vairāk vai mazāk trafareti, bez iztēles: krāj pastmarkas vai pelnutraukus, ķemmē mīļoto kaķīti vai krusto akvārija zivtiņas, apmeklē operu, tuvīno krogu vai arī (vairumā gadījumu) ceļo. Dažreiz liekas, ka cilvēks tāpēc vien piedzimis, lai izmisīgi domātu par to, kā viņam oriģinālāk aizpildīt brīvo laiku, taču pārsvarā gadījumu nomirst, neko prātīgu nesācis, un uz viņa kapakmens var vien iegravēt «Viņam patika ceļot» vai arī «Viņš sevi visu bez atlikuma ziedoja darbam», tas ir, mūžu nodzīvoja, skriedams mēli pār plecu.
Rehabilitācijas centra «Kurzeme» (jeb bijušās Tērvetes sanatorijas) direktors Miķelis Gediņš tiešām ir allaž steidzīgs: pat viņa gaita pauž sportisku ņiprumu un tādu kā nervozu nevaļīgumu. Viņš plaši pazīstams ar sportiskām (riteņbraukšana!) un citām aktivitātēm, taču izrādās, ka būtībā Miķelis visus darbus cenšas padarīt raiti un godam, lai būtu iegansts un iespēja… kārtīgi atpūsties. Tas nozīmē – veselīgi.
M.Gediņš savus pašus piesātinātākos vaļasbrīžus pavada meža darbos. Cērt, zāģē kokus, būvē ceļus. Šāda aktīva atpūta uzlādējot vispamatīgāk: krietna fiziskā slodze svaigā gaisā savienojumā ar gandarījumu par padarītu darbu ir paši iedarbīgākie vitamīni. Tāpēc vismaz reizi nedēļā Miķelis dodas uz savu meža gabalu, kas bija pamatīgi aizaudzis, bet nu kļūst arvien «civilizētāks». Iejūdzis piekabei priekšā «samuraju» – mazo džipiņu –, viņš uz mežu ved smilšu vai akmeņu kravu celiņa būvei, atceļā paķerot trosē pamatīgu bērza stumbru vai melnalkšņu bunti. Jā, nupat pienākusi kārta melnalkšņiem, jo tie noskatīti virtuves mēbelēm. Tikai ar cirvi, zāģi nedrīkst vēzēt, kur un kā pagadās. Miķelim tas jādara ar apdomu, jo, rau, tajā dižozolā ligzdo neviens cits kā Latvijā tik retais melnais stārķis. Liegums uzliek pienākumus.
Ziemā vai vasarā, vai slapjdraņķī saimniekam mežā darbs ir vienmēr. Taču arī citi mājas darbi neļauj gurķoties. Un M.Gediņš pat kanalizācijas nosēdaku rakšanu pārvērta tīkamā izpriecā: svarīgi paturēt prātā darba rezultātu, prast par to priecāties, izjust gandarījumu. Bet silts, ērts «ķemertiņš» vecā lauku mājā – vai gan pasēdēšana tādā var nesniegt gandarījumu?
Pavisam nesen M.Gediņš ievēlēts par Tērvetes attīstības fonda (TAF) valdes priekšsēdētāju. «Inaugurācijas» ceremonijā viņš par savas darbības svarīgāko uzdevumu izvirzīja mūsdienīgas sabiedriskās tualetes ierīkošanu tūristu koncentrēšanās vietā. Skanēja diezgan jocīgi, taču pamatoti: Dabas parkā, kuru pagājušajā sezonā apmeklēja ap 50 000 tūristu, attiecīgās fizioloģiskās vajadzības izvēršas sadzīviskās mokās. Kad būs rasts finansējums, var nešaubīties, ka Miķelis būs pirmais, kas ar lāpstu ķersies īstenot savus nodomus. Katrs taču atpūšas, kā grib.
