Mīļo, māmiņ! Vai Tu zini, ka pasaulē var būt kaut kas vēl melnāks par melno?
Mīļo, māmiņ!
Vai Tu zini, ka pasaulē var būt kaut kas vēl melnāks par melno? Kas gan ir melnā krāsa vai ogles, salīdzinot ar to, ko es jūtu. Neapšaubāmi, visā notikušajā, kā parasti, esmu vainīga es pati. Tāpat kā pagājušajā pavasarī, kad stundu laikā noblandījos pa Beku silu veselu nedēļu. Manas muļķības sekas ir jūtamas vēl tagad. Tieši tāpēc māmuķītis mani uzmana, lai es ietu uz skolu, nevis kaut kur citur. Tāpēc Valda tagad katru rītu sagaida mani pie ārdurvīm. Toreiz Āraišos es nez kāpēc iedomājos, ka viņa varētu būt mana draudzene, bet nē taču. Viņi ir bagāti, un agrāk Valda vispār izlikās mani neredzam. Es viņu neapskaužu par to, ka viņai ir abi vecāki, jauns televizors un daudz drēbju. Man tikai žēl sevis, ka man tā visa nav. Nē, tomēr arī ne tāpēc. Man nav brīvības, un tas sāp visvairāk. Citi bērni spēlējas, bet man jāravē bietes. Māmuķītis pat govi liek slaukt, kamēr Valda guļ vai lasa grāmatu. Es arī tā gribētu.
Tad, lūk, šodien es atkal izdarīju kaut ko briesmīgu. Tikai nezinu, vai to izdarīju tāpēc, ka man ir melna dvēsele, vai otrādi – mana dvēsele ir kļuvusi melna pēc šā notikuma. Man bail Tev atzīties, bet šo nepatīkamo brīdi atvieglo apziņa, ka Tu tāpat visu zini. Šodien es nozagu naudu. 20 santīmu. Sanitai penālī uz galda mētājās sīknauda, un man tik ļoti gribējās saldējumu… Es visu zinu un visu saprotu, bet man tik ļoti gribējās … un māmuķītis nekad nedod naudu, jo baidās, ka mani izlutinās. Tas nav attaisnojums manai rīcībai. Vēl vairāk – saldējums nemaz nebija tik garšīgs, kā biju iztēlojusies. Varbūt tā īsto garšu traucēja sajust mana melnā sirdsapziņa?
Vairāk neko šobrīd nevaru uzrakstīt. Man ir kauns, man sāp un raudāt vien gribas. Varbūt rīt es to domu izdomāšu līdz galam.
Pagaidām atā!
Tava skumjā, nelietīgā Egle
