«Norvēģi visai maz atgādina skarbos ziemeļniekus, kas pieraduši cīnīties ar pirmatnējo klimatu un pārziemot kalnos. Patiesībā daudzi no viņiem ir ļoti mazkustīgi televizoru karsēji, kas nereti cieš arī no aptaukošanās,» secina Inga Bērziņa.
«Norvēģi visai maz atgādina skarbos ziemeļniekus, kas pieraduši cīnīties ar pirmatnējo klimatu un pārziemot kalnos. Patiesībā daudzi no viņiem ir ļoti mazkustīgi televizoru karsēji, kas nereti cieš arī no aptaukošanās,» secina divdesmitgadīgā Inga Bērziņa, kas jau otro gadu strādās Norvēģijā.
Pēc Spīdolas ģimnāzijas beigšanas Inga iestājās Vidzemes augstskolā Valmierā. Pēc viena studiju gada viņa esot jutusies tāda kā apjukusi, jo, lai arī mācības patikušas, Inga īsti labi nav varējusi izprast savas vēlmes. Nospriedusi, ka vislabāk tikt ar sevi skaidrībā varēs ārzemēs. Viņa sākusi izskatīt dažādas iespējas, kā turp nokļūt. «Jau ilgi mani bija vilinājusi Norvēģija. Nevēlējos uz šo valsti doties kā tūriste, tādēļ vispieņemamākais likās kādas Rīgas firmas piedāvājums, kas nodrošināja darbu ārzemēs – tiesa gan, vairāk tā bija iespēja dzīvot Norvēģijā, nevis pelnīt lielu naudu,» atceras Inga. Apmēram pusgadu pēc visu dokumentu nokārtošanas Inga gaidīja «savu» ģimeni. Tad, paņēmusi akadēmisko atvaļinājumu, 19 gadu vecā meitene devās uz Norvēģiju, kur astoņus mēnešus rūpējās par astoņus un vienpadsmit gadus veciem bērniem. Līdztekus mājas uzkopšanai un gādāšanai, lai bērni vienmēr būtu pienācīgi saģērbušies un nokļūtu skolā, Ingai bija arī kursos jāmācās norvēģu valoda, kā to paredz šīs valsts likumi. «Pirms tam man nebija pilnīgi nekādu norvēģu valodas zināšanu, un, protams, kursi ļoti labi noderēja, tomēr daudz vairāk valodu iemācījos ikdienā, sarunājoties ar savu ģimeni. Kursi manī ir nostiprinājuši pārliecību, ka reti kura valoda sarežģītībā var sacensties ar latviešu valodu, uz kuras fona norvēģu valoda ir gandrīz elementāra. Pēc kursu beigšanas man nebija grūti nokārtot eksāmenu. Esmu nolēmusi, ka pēc jaunā gada sagaidīšanas kārtošu vēl vienu norvēģu valodas eksāmenu – ja tas izdosies, varēšu Norvēģijā arī apgūt augstāko izglītību,» stāsta Inga. Tomēr vismaz pagaidām viņa ir nolēmusi mācīties tepat Latvijā.
Pēc astoņiem nostrādātiem mēnešiem, līdzīgi kā Latvijā, arī Norvēģijā sākās vasara. Ingas ģimenes saimniecei, kas studē, sākās brīvlaiks, tādēļ latviešu meitenes pakalpojumi viņai vairs nebija nepieciešami. Inga nokļuva citā ģimenē. Tur viņai bija jārūpējas par sešus un astoņus gadus veciem bērniem. «Otrajā norvēģu ģimenē jutos tiešām kā mājās, bet pieskatāmos bērnus drīzāk uztvēru kā brāli un māsu, ar kuriem kopā spēlējāmies un gājām pastaigās. Abiem bērniem ar mani, kā jau ar jaunieti, brīžiem bija pat labākas attiecības nekā ar vecākiem. Tomēr atzīstu, ka pat pēc gada Norvēģijā jūtos kā iebraucēja, pret kuru, lai arī visi ir laipni, tomēr ietur distanci un pārāk dziļi sirdī neielaiž,» atzīst Inga. Pirms Ziemassvētkiem viņai tika atvēlētas brīvdienas Latvijā, lai Jauno gadu sagaidītu kopā ar mammu, tēti un diviem brāļiem. Pēc gadumijas svētkiem viņa atkal brauks atpakaļ uz Norvēģiju pie savas otrās ģimenes.
Salīdzinot Latvijas un Norvēģijas jauniešus, Inga atzīst, ka latvieši ir patstāvīgāki. «Latvijā jaunieši agrāk saskaras ar problēmām, ir pieaugušāki, nopietnāki un izturīgāki. Mēs, redzot, cik grūti ir vecākiem, jau ļoti agri cenšamies atrast kādu darbu, lai viņiem palīdzētu. Turpretim Norvēģijā nav nekas ārkārtējs vai neparasts, ja bērns līdz 28 gadu vecumam nodzīvo pie saviem vecākiem. Ļoti labi var just to, ka Norvēģijā sadzīvē ir daudz mazāk problēmu,» secina Inga.
Kopumā norvēģi viņai ļoti maz atgādina reklāmās un filmās demonstrētos spēcīgos ziemeļniekus, kur vīrieši ir ar lieliem muskuļiem, bet sievietes ir slaidas un ar gariem, vējā plīvojošiem blondiem matiem. «Patiesībā uz ielas ir diezgan grūti noteikt, kurš ir vīrietis un kura – sieviete. Visiem ir līdzīgas drēbes, frizūras un izturēšanās. Sievietes arī ļoti maz lieto kosmētiku, un reizēm izskatās, ka viņas ne pārāk rūpējas par savu izskatu – vismaz ne ikdienā,» secina Inga.
Viņasprāt, šajā ziemeļu valstī cilvēki jau no mazotnes smalki ir saplānojuši savu dzīvi un pie šā plāna arī cenšas pieturēties. «Ļoti rūpīgi un precīzi ir veidota arī norvēģu skolēnu diena. Tā, piemēram, abās manās ģimenēs bērniem, atnākot no skolas, pirmām kārtām ir jāizpilda mājasdarbi. Tad ir noteikts laiks, ko viņi drīkst pavadīt, spēlējot videospēles un skatoties televizoru. Pēc tam, gribi vai negribi, bet ir jāiet ārā, kur atkal jāspēlējas precīzi noteiktu laiku. Protams, tam visam pa vidu vēl ir pusdienas un pulciņi,» stāsta Inga.
Nu jau Inga Norvēģijā ir pavadījusi gadu un tūdaļ atkal dosies prom uz vēl vienu gadu, pēc kura turp doties strādāt viņa vairs nedrīkstēs. «Norvēģiju esmu ļoti iemīlējusi, un tā man joprojām liekas fantastiska valsts. Jāatzīstas, ka esmu domājusi arī par palikšanu tajā. Tomēr, lai arī neesmu nekāda īpašā patriote, esmu nolēmusi no šīs idejas atteikties un visas iegūtās zināšanas un pieredzi izmantot, veidojot karjeru Latvijā. Man ir ļoti svarīgi nezaudēt attiecības, kas izveidojušās ar maniem draugiem Latvijā. Vēlos dzīvot valstī, kas tagad tikai turpina veidoties un attīstīties, nevis Norvēģijā, kur viss jau ir izdarīts un «uz paplātes pienests». Norvēģijā pārliecinājos, ka vēlos dzīvot Latvijā – gribu nevis bēgt no problēmām, bet atrisināt tās,» tā Inga.
Inga Bērziņa: 20 gadu jauna; neprecējusies; beigusi Spīdolas ģimnāziju; joprojām Ventspils augstskolas studente; ir divi brāļi; Norvēģijā strādās jau otro gadu.
