Pastāv uzskats, ka līdz ar cilvēka fiziskā ķermeņa nāvi viss beidzas.
Pastāv uzskats, ka līdz ar cilvēka fiziskā ķermeņa nāvi viss beidzas. Spoku stāsti liecina par pretējo – mirušie neaiziet, bet nāk par sevi atgādināt soļos, klauvējienos un acīm skatāmās vīzijās. Vienus biedējot un šaustot, citus – varbūt gluži pretēji – mierinot. Katrā ziņā nāve un gara spēks cilvēka prātam joprojām ir neizzināts noslēpums.
Mirušajiem sāp dzīves rētas
Aizputniece Astrīda apgalvo, ka viņa sapņos kontaktējoties ar mirušajiem. «Zinu, ka tas cilvēks ir miris, atnācis pie manis sapnī un saruna ir jāsāk man. Parasti tad prasu: «Kā tev iet?» Viens kolēģis atbildēja, ka sākumā juties ļoti slikti, jo nav pieradis dzīvot bezdarbībā. Kāda cita paziņa teica, ka viņai šajā saulē vēl daudz darba, jo vīrs ir neredzīgs un nav nokārtojis dokumentus mājai. Viņa gribot kā gars tam stāvēt ik dienas blakus un vadīt viņu. Vectēvs, izvaicāts, kā viņam «tur» iet, jo par viņu taču Dievs nav lūgts, atbildēja: «Pie mums ir tā: ja dzīvē ir kāda rēta un ja nav baznīcā aizlūgts, tā nedzīst.» No dzīves aizgājušie sapņos pat pareģojot, kas tuvākajā laikā notiks ar Astrīdai tuvajiem, vēl dzīvajiem cilvēkiem. Un viss sacītais piepildoties. Spējas sarunāties sapņos ar mirušajiem sieviete pamanījusi tikai pēc vectēva nāves.
Naktī paralizē neredzēta būtne
«Pārnācu no mēģinājuma, vannā nomazgājos un devos gulēt, bet miegs nenāca. Pēkšņi naksnīgajā istabā pārņēma tāda īpatnēja sajūta. Atvēru acis – istabā starp griestiem un grīdu tāds liels, spožs aplis. Redzēju tikai seju, bet tai pašā laikā izjutu visu ķermeni. Jutu, ka tā būtne horizontāli peld. Domāju, ka murgoju. Aizvēru acis, atvēru. Atkal redzēju to pašu. Kniebu sev. Sāpēja. Mati tumši brūni, spīdīgi, acis – milzīgi lielas un apaļas. Un tumši brūnas. Es gulēju un lūrēju. Bet viņš nāca arvien tuvāk. Man jau palika bail. Domāju: jāiededzina gaisma! Mēģināju kustēties – nekā. Kā paralizēta. Vairāk neko nezinu. Tikai to, ka tas skats, kas man nāca virsū, bija drausmīgi ļauns.» Pēc šā radījuma nakts «vizītes» Astrīdai gadījusies trauma.
Neviena nav, bet klauvē
Visi klauvējieni, aizejot kādam tuviniekam, ir reāli – ir pārliecināta Astrīda. «Kad biju meitene, kara laikā māja vienmēr bija bēgļu pilna. Reiz ziemā kāds klauvēja pie aptumšotā loga. Vīri izgāja ārā, sauca, bet neviens neatbildēja. Arī pēdas nevienas! Tā klauvēja trīs vakarus. Pēcāk uzzinājām, ka vienam no bēgļiem nomiris radinieks. Sitienus pie augšējā loga Astrīda dzirdējusi arī tad, kad miris vectēvs.
Par kāda tuva cilvēka aiziešanu viņsaulē varot liecināt arī citas zīmes. «Kad mira mamma, minūti minūtē uz ceļa man izjuka velosipēds.»
Ir ticējums, ka cilvēka gars pēc nāves uz šīs zemes dzīvojot 40 dienu. Ingrīdai nomira omamma. Par tām 40 dienām Ingrīda zinājusi, tās pat kalendārā izskaitījusi. Un tiešām zīme par aiziešanu dota. Iepriekšējā vakarā vārījuši «zapti» un ābolus spaidījuši ar kārtīgu, smagu ulmaņlaiku stampu. Vakarā tā palikusi uz galda traukā, no kura izkrist nu nekādi nevarēja. Pa nakti, tieši tad, kad pagājušas 40 dienas kopš omammas nāves, visa ģimene uzlekusi kājās no apdullinoša sitiena. It kā to stampu kāds ar visu spēku būtu triecis pret grīdu. Izgājuši virtuvē lūkot, un patiešām: stampa bijusi uz grīdas…
Tēva gars atnāk Ziemassvētkos
Kāda sieviete stāsta: «Nositās mans tēvs. Pēc diviem gadiem Ziemassvētkus svinējām lauku mājās. Vienubrīd izdomāju: jāiziet laukā uzpīpēt. Izeju, bet skaidri jūtu, ka man līdzās arī kāds smēķē. Dūmus es neredzu, bet skaidri jūtu cigarešu smaržu. Paostu savas drēbes, vai tās nesmird pēc tabakas. Nē! Apstaigāju māju, vai kāds tomēr nav iznācis ārā. Nē! Un tad tas notika: kā nācu no mājas ārā, tā uzreiz redzēju, ka pie garāžas stāv mans mirušais tēvs! Sākās tāds nervu šoks!»
Sievietei ir vēl kāds stāsts. «Dzirdu šļūcošus soļus, grīdas čīkstēšanu, durvju virināšanos, kaut skaidri zinu, ka blakus telpā neviena nav, arī augšējā stāvā neviens nedzīvo. Bet pulksten trijos naktī tiek stumdītas mēbeles.» Tādi nervus kutinoši piedzīvojumi risinājušies kopā ar citām studentēm īrētā dzīvokli. Vienai no draudzenēm nakts laikā, paverot acis, pat parādījies mazs bērns. Stāvējis pie televizora. Meitenes bijušas šokā, domājušas: jāiet prom. Bet tad tā, kura redzēja bērnu, nosapņoja, ka jāaizbrauc uz pareizticīgo baznīcu, un pēc brauciena bērns vairs nav rādījies. Tikai pēc kāda laika studentes uzzinājušas, ka tai dzīvoklī kādreiz notikusi slepkavība.
Pats ielaiž namā savu nāvi
Pirmais traģiski no dzīves aizgājis Ārijas vīrs Oļģerts – dzērumā kāpis pa trepēm uz otro stāvu, atmuguriski kritis un nosities. Pēc pāris gadiem bojā gājis dēls – braucis ar motociklu no lauku balles, un tas avarējis. Viņš laikam paredzējis, ka notiks kaut kas slikts. Gatavojoties kāzām, krāsojis koridoru, tad pēkšņi nosviedis pindzeli un domīgi, it kā dziļi sevī vērsts, teicis: «Priekš kam es vispār to visu daru? Man taču tas nekad nebūs vajadzīgs!»
Un tad kādu nakti neilgi pirms avārijas viņš gulējis, kad pēkšņi uzlēcis nakts laikā gultā sēdus: cauri mājai nograndis tāds spēriens, ka licies – tā dalās uz pusēm. Dēls noskrējis lejā, atvēris ārdurvis, bet tur, protams, neviena nav bijis.
«Viņam nevajadzēja durvis taisīt vaļā. Bet Aigars to izdarīja un ielaida iekšā savu nāvi. Un viņa dzīve pārlūza – gluži kā tā māja pāršķēlās,» skaidro Ārija, vēl pieminēdama, ka tieši tai minūtē, kad Aigars cietis avārijā, pilnīgi nelaikā nositis pulkstenis un apstājies. Arī bērēs gadījies pārsteigums – pilnā sparā ritot mielastam, pēkšņi ieliecies un vidū ielūzis liels ozolkoka galds.
Pēc Aigara nāves sieviete pārcēlusies uz dzīvi apmēram 30 kilometru attālumā. «Un tad – bija vasara, pusdienlaiks. Domāju, jāiet apmaisīt pienu uz aku. Kā eju, kā griežos ap stūri, tā abi stāv. Vīrs un dēls… Tai brīdī nelēcu gaisā no bailēm, tikai tā satraukti vaicāju, ko tad te abi dara. Dēls atbildēja: «Mums tagad pie tevis ir ļoti tālu jānāk.» Tad abi lēnām izbālēja. Tas liecina, ka viņu gars joprojām mīt tur, vecajās mājās.»
