Cukurrūpniecība Latvijā esot viena no perspektīvākajām lauksaimniecības nozarēm – tā pēdējā laikā aizvien biežāk lasāms presē un dzirdams privātās sarunās ar valsts amatpersonām.
Cukurrūpniecība Latvijā esot viena no perspektīvākajām lauksaimniecības nozarēm – tā pēdējā laikā aizvien biežāk lasāms presē un dzirdams privātās sarunās ar valsts amatpersonām. Skats uz šo nozari no malas patiešām rada labu iespaidu: mums ir divas stabili strādājošas cukurfabrikas, kas pārstrādā cukurbietes, mums ir virkne cukurbiešu audzētāju, kas var nodot izaudzēto produkciju un it kā saņem garantētu samaksu par to. Mums pat ir likums «Par cukuru», kurā ir noteikts, ka nauda par nodotajām cukurbietēm jāsaņem divās daļās: 50 procentu divdesmit dienu laikā pēc biešu piegādes un 50 – pēc sakņu pārstrādes sezonas beigām, kas parasti ir ap Ziemassvētkiem. Tas viss šķiet bezgala jauki, ja vien pilnībā atbilstu realitātei cukura industrijā. Īstenība pašlaik atšķiras no šķituma un tik spēcīgi, ka nezinātājam var likties pat mazliet neticama.
Kad tiku izsaukts uz Ekonomikas policiju tikai par to, ka esmu ieķīlājis savas akcijas, lai saņemtu kredītu cukurbiešu ražas novākšanai, sapratu, ka turpināt samierināties un klusēt būtu bezjēdzīgi, vēl jo vairāk tāpēc, ka citiem cukurbiešu audzētājiem situācija ir līdzīga. Arī viņi ir spiesti sniegt paskaidrojumus policijai tikai par to, ka neparaksta Cukurfabrikas vadības iniciētus līgumus.
Kas patiesībā notiek Cukurfabrikā
Gadu no gada mēs, cukurbiešu audzētāji, slēdzam vienošanās ar Cukurfabriku par ražas piegādi. 1999. gadā mums tika piedāvāti šādi nosacījumi: par 60 procentiem biešu fabrika norēķinās līdz gada beigām, bet par pārējo – tikai pēc tam, kad tiks realizēts saražotais cukurs. Tātad norēķinu laiks nav zināms, jo neveiksmīga mārketinga dēļ cukura pārdošana var aizkavēties. Jebkuram ir skaidrs: lai turpinātu saimniekot, ir vajadzīgi līdzekļi, un te akciju sabiedrības «Jelgavas Cukurfabrika» vadība nāk klajā ar grandiozu piedāvājumu: ņemt bankā aizdevumu (noslēdzot trīspusēju līgumu), kas segtu daļu no norēķiniem par bietēm, bet kredītprocenti jāmaksā man pašam. Tā nu biju spiests ik mēnesi šķirties no aptuveni 500 latiem (procentu maksājumi) un cerēt uz to, ka cukurfabrika kādreiz šo aizdevumu segs. Tā kā savas akcijas negribēju un arī negribu pārdot, vienīgā izeja bija meklēt palīdzību pie citiem – spēcīgākiem – Jelgavas Cukurfabrikas akcionāriem, līdz parādu sedza britu uzņēmums «ED
