Pagājuši Ziemassvētki, sagaidīta jauna tūkstošgade, izšautas raķetes un šampaniešu pudeļu korķi, un nu jau var tikai atmiņās mieloties ar apēstiem un izdzertiem gardumiem.
Pagājuši Ziemassvētki, sagaidīta jauna tūkstošgade, izšautas raķetes un šampaniešu pudeļu korķi, un nu jau var tikai atmiņās mieloties ar apēstiem un izdzertiem gardumiem. Citam tas bija cūkšņukurs ar kāpostiem, zirņiem un pupām, bet dažam varbūt gliemeži burgundiešu gaumē. Ko? Neesat baudījuši? Nu, garša dievīga! Vesels piedzīvojums!
Vīngliemežus prata pagatavot un ēst vēl pirms Kristus – senie grieķi un romieši, kas patiešām novērtēja labu mantu. Kopš šie mīkstmieši (gliemeži, protams, ne grieķi vai romieši) ienākuši Baltijā, tiem pievērsa vērību vienīgi kā dārzu kaitēkļiem, taču beidzamajos gados arī latviešos nez kur modās klasiskās mednieku kaislības uz gausuļiem, turklāt ar nepārprotamu nolūku tos gardu muti notiesāt. Kopš tā laika zoologi un biologi bikli atkāpušies kulināru priekšā, vairs neiebilstot pavāru, maigi sakot, nezinātniskai mīkstmiešu klasifikācijai.
Kulināri izšķir divu veidu vīngliemežus. Vieni ir pietiekami lieli un dzīvo dzeltenīgi svītrotās mājiņās, otri ir nedaudz mazāki, arī svītraini, tikai gliemežnīcas krāsa tumšāka. Lielie vislabāk iet pie dūšas, ja tos pasniedz gliemežvākos, pagatavotus ar sviestu, ķiplokiem, sīpoliem, pētersīļiem un citiem zaļumiem. Mazākos kaut kā izvilina no bruņām un pasniedz galvenokārt tāda ēdiena veidā, ko smalki sauc par ragū. Tie ir gaļas pikucīši mērcē. «Guļaš,» sacītu «po–russki».
Gliemežu pagatavošanas māka ir liela un brīžam neizprotama. Piemēram, tikai retajam dota prasme gliemežiem noņemt dūņu piegaršu, bet tādai restorānos nav noieta. Kam gribas pusdienās šķīvīti purva?
Vēl mīklaināks ir triks, ar kura palīdzību gliemežus izmāna no čaulas. Tas drīzāk ir alķīmiķu tradīcijās ieturēts rituāls, lai panāktu, ka kustonīši uz virtuvi dodas pliki un brīvprātīgi. Kādu laiku pirms tam tie tikuši turēti miltos. Ielieciet gliemezi traukā ar miltiem, un jūs vairs neteiksiet, ka tie pārvietojas lēni. Nepaies pat nedēļa, kad kustoņi jau būs no katliņa aizbēguši! Atliek vien norādīt pareizo ceļu…
Taču, ja nopietni, tad jāsaka, ka gliemeži barojas arī ar tādiem augiem, kas cilvēkam kaitīgi. «Miltu diēta» palīdz atbrīvoties no kaitīgām vielām un gļotām.
Pēc tam atliek tīrais sīkums: pēc astoņām līdz desmit dienām gliemežus no miltu vannas pārceļ sāls vannā, pēc diennakti ilgas sālīšanas mazgā ne mazāk kā četros ūdeņos un no jauna liek katlā, bet to – uz uguns. Vāra pāris stundas, tad ar īpašu dakšiņu izķeksē to, kas čauliņās iekšā. Šo gaļu kopā ar garšvielām turpina vārīt vēl vismaz divas stundas, tad katru gabaliņu iepilda atpakaļ (pa to laiku dezinficētos) gliemežvākos un pārlej ar zaļo sviestu. Šādā veidā iegūtu pusfabrikātu var saldēt, uzglabāt un dāvināt tiem, kas pēc tam māk pagatavot dažādus ēdienus. Ja viss process šķiet par garu, var doties uz veikalu un nopirkt grabošo gardumu jau fasētu kārbiņās. Vairs nav jādodas ne uz Romu, ne uz Parīzi, jo tepat Latvijā, Bauskā, gatavo vīngliemežu pusfabrikātus no vietējos dārzos, mežos un upmalās lasītām «izejvielām».
Tagad jau ne vienā vien smalkākā krogā vai lepnās dinejās var pacienāties ar vīngliemežiem. Taču nekas nevar būt pārāks par mājās gatavotu maltīti.
Ja kāds vēlas gliemežus baudīt mājās, ģimenes vai draugu pulciņā, tos ieteicams pasniegt kā karstas uzkodas ar labu baltmaizi un vīnu.
Vislabāk ar baltvīnu.
Vēl labāk – ar «Chablis».
Un pavisam labi, ja klusi dzied franču šansonjē.
Ja līdzās pie kamīna vēl atrodas mīļotā sieviete dekoltētā tērpā, tad gliemežu ēšana draud izvērsties ne ar ko nesalīdzināmā baudījumā. Pēc tam arī jūs teiksiet, ka gliemeži burgundiešu gaumē ir jūsu mīļākais ēdiens.
