Pagalmā iebrauca sarkans furgons. Saimniece, rokas priekšautā slaucīdama, steidzās pretī dūšīgam dēlietim, kas, izkāpis no vāģa, laiskā nevīžīgumā slāja pār pagalmu.
Pagalmā iebrauca sarkans furgons. Saimniece, rokas priekšautā slaucīdama, steidzās pretī dūšīgam dēlietim, kas, izkāpis no vāģa, laiskā nevīžīgumā slāja pār pagalmu. Ticis gaidīts visu iepriekšējo (kā pa telefonu bija solīts) un arī šo dienu, beidzot pret vakaru Meijās bija ieradies uzpircējs, kas par katru liellopa dzīvsvara kilogramu bija solījis 28 santīmus.
Kamēr atbraucēja palīgi rosījās ap pakaļējo bortu un trapu, uzpircējs no ķešas izvilka mērauklu. Kaujamajam lopam vēl lāgā klāt nepienācis, kupcis novēzēja auklu kā kučieris pātagu un bezierunu tonī noskaldīja:
«Simtu divdesmit latu.»
Saimniece pārsteigumā pat tā kā pakniksēja, tā kā pietupās:
«Kā tad tā – simtu divdesmit? Par šitādu govi! Tik vien?»
«Nu, jā. Šodien maksāju 27 santīmus par kilogramu. Turklāt lopiņš jums tāds kārns…»
«Nu, ko jūs! Tas taču ar aci vien redzams, ka lopiņš brangi barots, sver pāri pustonnai! Un runāts bija par 28 santīmiem…»
«Ar aci vien lēšot, var nošaut greizi,» kupcis pavīpsnāja, «man šis ir profesionāls mērinstruments.» Un viņš atkal pavēcināja mērauklu.
«Tad nu būtu vismaz to tā riktīgi pielicis, ja jau jums cita kompjūtera nav..,» skumji un bezpalīdzīgi novilka saimniece. Kas viņai atlika? Nauda bija vajadzīga jau vakar, lops ilgāk nav turams, barība taču arī kaut ko maksā. Bet cits uzpircējs, kas zina, nedos ne tik daudz. Kas ta’ viņiem – viena brandža. Šis palaidīs ziņu pārējiem, tad Meijās neviens neiegriezīsies, un vairs nekad…
Līdzīgas ainiņas ne tikai nav retums, bet pat kļuvušas ierastas. Zemnieki jau laikus rēķinās, ka, pārdodot savu audzējumu uzpircējiem, tiks ne tikai apkrāpti, bet, kas nu pavisam nav izprotams, arī iznerroti. Kupcis ir kungs un pavēlnieks, kas pūš stabulē, lai zemnieciņi dancotu. Kur ta’ viņi liksies: paši taču ne gaļu, ne ražu pārdot nemāk, nav arī kur un nav tie laiki, kad ar ābolu vai gurķu groziņu varēja uz tirgu braukt vai arī veselu nedēļu gaļas paviljonā vienu cūku tirgot. Tad nu meklē uzpircēju, kas, protams, tiešos ražotājus tur īsā saitītē, lai, nedod Dievs, neiedomātos, ka par savu preci pelnījis vairāk.
Domas par uzpircējiem dalās divās daļās. Vieni uzskata, ka viņi blēžiem par santīmiem atdod to, kas vērts latus, ka līdzīgi Garozam Viļa Lāča romānā «Zvejnieka dēls» uzpircēji pārtiek no zemnieku sviedriem, bez pūlēm, bez darba gūstot nesamērīgu peļņu.
Citi savukārt uzskata: labi, ka ir uzpircēji: nevajag pašiem uz tirgu braukt, drebināties aukstumā un lietū, nav problēmu ar transportu, citu izdevumu: piezvani pēc avīzes sludinājumā norādīta tālruņa numura, un uzpircējs ieradīsies pats, pats iekraus vezumā, bet galvenais – uzreiz arī norēķināsies par pirkumu. Tas daudziem ir arguments, kāpēc izmanto uzpircēju starpniecību.
Taču kādos ieskatos par savu «cunfti» ir paši uzpircēji? «Ziņas» aicināja dažus uz vaļsirdīgu sarunu, bijām ar mieru pat nepublicēt īstos vārdus, taču atsaucība bija ļoti rezervēta. Tiesa, kāds vīrs (pieņemsim, ka viņa vārds ir Ziedonis) izteica gatavību pastāstīt, cik cieta garoza (nevis bieza, ar sviestu apziesta rika) esot uzpircēja darbam. Viņš esot «aplauzis pret to visus zobus» un praktiski bankrotējis, tāpēc tagad šo biznesu metis pie malas, nodarbojoties ar lauksaimniecību un līdztekus Jelgavā ar savu busiņu vadājot pa veikaliem smalkmaizītes un citas preces. Diemžēl norunātajā dienā un laikā Ziedoņa kungs neieradās, turklāt bija atslēdzis visus tālruņus – pavisam aizgājis pagrīdē. Zināms vien, ka viņš, vēl pildīdams uzpircēja darbu, pagājušajā vasarā bija «smagi» piekrāpis kādu dārzeņu audzētāju: apsolījis «katrā ziņā» ierasties otrā dienā, taču vēl līdz šim laikam nav solījumu izpildījis. Bet lētticīgajiem saimniekiem pustonna kabaču sapuva uz lauka.
Cits vīrs, Ilgonis, nodarbojas ar uzpircēja amatu gadus septiņus. Viņš vaļsirdīgi pateica: «Dzīve ir nežēlīga. Tāpēc, iespējams, vienu otru reizi arī tiek nodarīts pāri zemniekiem – lai uzpircēji paši neciestu zaudējumus.»
Zaudējumi uzpircējiem uzglūnot kā lielceļa laupītāji mierīgam braucējam – no visām pusēm. Ar atklātu reketu gan beidzamajā laikā neesot jāsaskaras, taču visādi «izdevumi» pavada uz katra soļa. Piemēram, slavenais nakts tirgus Rīgā. Faktiski tas darbojas augu diennakti, tikai atšķirībā no citiem tur produkciju pieņem (uzpērk) arī naktīs. Tā ir priekšrocība, jo divdesmit četrās stundās var izaudzēto atvest vairākkārt, iznāk vairāk reisu. Ir zināma maksa par iebraukšanu (pēc astoņiem vakarā tā ir dubultīga), un cenas nepārtraukti svārstās. Neviens nevar paredzēt, ka, piemēram, pēc pusstundas tirgū neiestūrēs divdesmittonnīga «fūre» ar kartupeļiem no Polijas vai Lietuvas. Tad ardievu visi plāni un aprēķini! Cenas nokritīsies straujāk par cerībām uz peļņu. Tāpat ir ar citu lauksaimniecisko produkciju. Nakts tirgu izmanto galvenokārt Rīgas, Jelgavas, Bauskas un Dobeles rajona zemnieki, mazāk braucēju ir no Vidzemes un citām vietām. Jo tieši Zemgalē ir visattīstītākā dārzeņkopība (par Iecavu, piemēram, runā, ka tā turas tikai uz siltumnīcām un gurķiem). Taču Zemgalē izaudzētā būtu par maz tirgus aizpildīšanai, cenas būtu augstākas un līdz ar to zemnieki pārtikušāki, ja valdība arī rīkotos, lai aizsargātu robežas un iekšējo tirgu. Tagad katra kontrabandas dārzeņu, augļu vai gaļas krava tik pamatīgi sašūpo tirgu, ka zemnieks vienā mirklī pēkšņi var izrādīties aiz borta. Bet starp zemnieku un tirgu vēl ir uzpircējs, viņš jūtoties kā grauds starp diviem dzirnakmeņiem: viņu graužot (ar pārmetumiem) zemnieki un tirgus (ar cenu nosacījumiem). Taču arī uzpircējs grib ēst, arī viņam ir ģimene, bērni skolojami… Tā kā tirgu viņš aktīvi ietekmēt nespēj, uzpircējs «reizēm» esot spiests «aktīvi ietekmēt» zemniekus, te lieku brāķi precei pierakstot, te svarus noregulējot sev par labu… Kad kādreiz liekas, ka nu pārpircēja darbs arī var nest augļus, tad «pēkšņi» kārtējo reizi palielinoties degvielas cenas un iepriekš kaut cik ienesīgie reisi kļūst pagalam nerentabli.
Ilgonis stāsta, ka viņš specializējies nevis gaļas, bet dārzeņu uzpirkšanā. Produkciju viņš iepērk savai dzīvesvietai tuvējos pagastos, apmēram 50 kilometru attālumā no Rīgas. Viņam pieder 1985. gada «WV Passat» «pikapiņš» un vēl vecā piekabīte «Zubrjonok». Sezonas laikā viņš dienā veicot divus reisus uz Rīgu. Tātad nobrauc vismaz 250, bet caurmērā 300 kilometru, pats savām rokām divreiz pārcilā, iekrauj un izkrauj ap divām tonnām dārzeņu. Cenas diference starp no zemniekiem samaksāto un realizēto – pāris santīmu par kilogramu. Izdevumi: divreiz jānorēķinās par iebraukšanu tirgū, jāsamaksā par divu tirdzniecības vietu īri, benzīnu, telefona sarunām (jo vienošanās ar «kundēm» notiek telefoniski)… Tīrais dienas ienākums svārstoties no pieciem līdz desmit latiem. Jādarbojas arī sestdienās un svētdienās. Tirgū sēž sieva un pieaugusī meita – abas bezdarbnieces. Ja peļņu izdala uz trim cilvēkiem, nekādai biezai sviesta kārtai neiznāk. Maize gan esot nodrošināta. Ilgoni apkārtējo pagastu zemnieki cienot un esot pateicīgi: viņš «neplēš» viņus kā liepiņas lūkiem, esot laika ziņā un citos solījumos precīzs un norēķinoties akurāti. Zemniekiem Ilgonis kā starpnieks esot izdevīgs, jo nav nepieciešams ne meklēt pircējus, ne apkrauties ar daudziem izdevumiem, kādus neizbēgami prasa lauksaimnieciskās produkcijas transportēšana un realizācija.
Gan uzpircējs Ilgonis, gan vairāki «Ziņu» aptaujātie zemnieki atzina, ka bez starpniekiem mūsdienās iztikt nav iespējams, katram jānodarbojas ar to, ko viņš vislabāk prot, uz ko specializējies. Iespējams gan ir daudz kas cits: nodrošināt godīgumu un savstarpēju uzticēšanos. Varbūt uzpircējiem vajadzētu apvienoties kādā «brālībā» ar stingrām ētikas normām? Varbūt tomēr ne, lai zemniekiem būtu iespēja pašiem izvēlēties godīgākos, krietnākos. Bet vai vispār biznesā ir vietā krietnuma jēdziens? Diezin vai pat viens otrs mūsu valdības vīrs varētu atbildēt apstiprinoši. Jo tiktāl zemnieki un uzpircēji ir vienisprātis: laupītāju manieres var tikt izskaustas, vienīgi civilizējot iekšējo tirgu kopumā, aizsargājot to no importa un vēl jo vairāk – no kontrabandas precēm. Un tas ir valdības uzdevums.
…Bet tikmēr kaimiņu pagalmā rej suņi: pēc rukšiem beidzot ieradies uzpircējs, kas solījies būt jau iepriekšējā sestdienā. Pa logu vēroju saimnieci, kas sākumā protestējot atvēcinās, bet tad kļūst arvien piekāpīgāka, līdz kopā ar atbraucējiem nozūd kūtiņā. Vienošanās tātad panākta. Vai abpusēji izdevīga?
