Mēs esam dažādi Latvijas pilsoņi: poļi, krievi, ukraiņi, baltkrievi u.c.
Mēs esam dažādi Latvijas pilsoņi: poļi, krievi, ukraiņi, baltkrievi u.c. Protam un mīlam savu valodu, godājam senču tradīcijas, ēdam nacionālos ēdienus bigosu, vareņikus, pelmeņus un daudz ko citu, kas raksturīgs mūsu tautām, bet dzīvojam Latvijā, nevis Tēvu zemē. Latvijā nav mana Tēvu zeme, bet ir mana Dzimtene. Latviešiem šī zeme ir gan Dzimtene, gan Tēvu zeme, tāpēc mums ir jāizjūt divtik liela cieņa pret Latvijas valsti, likumiem, latviešu valodu, latviešu tautas tradīcijām.
Latvija ir maza zemīte ar garu, smagu un sarežģītu vēsturi, ar skaistām pilsētām, greznām pilīm, ziliem ezeriem un Baltijas jūru. Maza zemīte pieder mazai tautai – latviešiem. Daļa no viņiem izklīdusi pa Sibīrijas plašumiem, Amerikas, Kanādas un citu valstu zemēm. Latvijas latvieši ir atbildīgi par savu zemi, tradīcijām un mentalitāti. Viņiem ir ļoti daudz skaistu tradīciju, svētku, arī piemiņas vietas un sēru dienas. Tās visas nevar nosaukt, bet varam pieminēt kaut dažas: Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu 18. novembrī, Lāčplēša dienu 11. novembrī, Komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienu 3. decembrī. Kur nu vēl latviešu svētvietas: Brīvības piemineklis, Rīgas un Lestenes brāļu kapi un citas. Katrā no tām akmenī varētu iekalt Andreja Eglīša vārdus: «Mēs gaidām taisnības augšāmcelšanos.»
Jā, mēs gaidām taisnību, mēs gaidām labklājību, mēs gaidām, lai par mums rūpējas, palīdz mums un atceras mūs. Mēs gaidām…
Kā jau jebkurā citā valstī, arī Latvijā 21. gadsimtā ir sajaukušās tautības, tradīcijas, likteņi. Ar savu attieksmi pret sev svētām lietām mums jāliek izjust cittautiešiem mūsu latvisko mentalitāti, izprast mūsu tradīcijas un kultūru.
Bieži vien ar kūtrumu mēs neveicinām cieņu pret sevi, latviešu valodu, valsts likumiem. Pārmetot cittautiešiem viņu nevēlēšanos vai neprasmi integrēties latviešu sabiedrībā, paši neievērojam likumus, aizmirstam tradīcijas, savu vēsturi, ciešanas.
Diezgan bieži redzam, ka valsts svētkos Latvijas karogs neplīvo pie katras mājas, ka tautai visdrausmīgākajās sēru dienās, piemēram, Komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā, karogi ne vienmēr ir ar sēru lentēm, un svecītes logos dega reti un īsu mirkli…
Kam jārūpējas par to, kā mums ir ar valsts un latviešu tautas tradīcijām? Kas ir atbildīgs par to, vai karogs plīvo valsts svētkos? Mēs paši, protams, bet arī pašvaldības.
Kāds karogs plīvoja pie mūsu pagasta mājas totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienā? Vai ievērojāt?
