Pusnaktī gandrīz pa visiem tālruņiem vienlaikus cilvēki steidza cits citu apsveikt ar jauna gadsimta iestāšanos.
Pusnaktī gandrīz pa visiem tālruņiem vienlaikus cilvēki steidza cits citu apsveikt ar jauna gadsimta iestāšanos. Vairākas stundas sakaru līnijas un raidtorņi bija pārslogoti un vai plīsa no ļaužu emocijām, jo visiem pēkšņi un vienlaikus bija radušies īstie vārdi, ko nepieciešams pateikt pat tiem, kurus varbūt tik sen nebija atcerējušies.
Tās bija stundas, kad katrs atminējās aizmirsto, paveikto un nepadarīto, piedzīvoto un izsāpēto, labo un slikto. Un Dievs tur, augšā, labi dzirdēja, ka neviens Jaungada naktī otram nepateica: «Kaut tev jaunajā gadā klātos slikti!» Tajā naktī virs zemes valdīja līksme, prieks un labvēlība.
Laiks sijā, sver un vētī visu. Mūs. Mūsu nodomus un darbus. Solījumus un melus. Kļūdas un veiksmes. Sver un saliek visu īstajās vietās. Caur gadu sietiem viss top labāk redzams. Gadsimtu mijas sieti ir vēl smalkāki: cauri tiem tiek tikai pašu svarīgāko notikumu zelta putekļi, toties ikdienu problēmu pelavas aiznes nebūtības vējš.
Paradoksi un konsekvences
Palūkosim, kas mums pirmajā sietā – kas nozīmīgs bijis 2000. gadā?
Aizvadītais gads Latvijas iedzīvotājiem dāvāja nu jau devīto valdību. Nav ko par to ne priecāties, ne arī sevišķi raizēties: no laika gala katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi, un mēs saskaņā ar šo aksiomu tātad bijām pelnījuši gan godmaņlaikus un birkavlaikus, gan gaiļalaikus, krastalaikus, un laikam arī šķēleslaiki mums bijuši pelnīti – kaut vai par biedinājumu pašiem sev. Vai bērziņlaiki paliks prātā ar kaut ko vairāk?
Vasara tika iezīmēta ar zemnieku nemieriem. Kopumā šī cīņa par savām tiesībām attaisnojusies: lai čīkstēdama un negribīgi, valdība pamazām piekāpās un zemnieku svarīgākās prasības līdz gada beigām (vismaz daļēji!) izpildīja. Vai arī apsolījusi ievērot, dalot nākamā gada budžetu.
Aizvadītais gads vēlreiz apliecinājis, ka nekas nav stabilāks par labi iedzītu naglu: lai arī Privatizācijas aģentūras krēsls tika bīstami ļodzīts un šūpots, Naglis tajā paliek iesprūdis droši un nesatricināmi.
Ne tik droši un gludi klājies skolēniem, skolmeistariem, studentiem un zinātniekiem: izglītības sistēmu bija pārņēmis Austrumāzijā un kur vēl citur skolotā politiskā brīnumbērna Māra Vītola ievazātais vīruss ambiciosus privatum, kura rezultātā sistēmu kā drudzī purināja viena reforma pēc citas. Labi, ka tās visas tika divu dienu laikā atceltas, tikko šīs nozares ministra aptraipītais portfelītis nonāca citās rokās. Taču arī ministrijas jaunais politiskais vadītājs nepārtraukti draud aplaist skolu sistēmu ar ne mazāk bīstamu kaiti – vispārēju distrofiju.
Pagājušais gads Latvijai vairākkārt dāvāja starptautisku atzinību un augstu vērtējumu. Sevišķi izcēlušies paši un arī Latviju slavas saulītē iecēluši sportisti – vingrotāji, soļotāji, riteņbraucēji, motobraucēji, autobraucēji… Un hokejisti, protams. Arī kultūra, kas mūsdienās iespiesta kaut kur pa vidu starp sportu un veikalnieciskām lietām, Latvijas vaigu pasaules sabiedrībai darījusi pazīstamāku. Paldies Kauperu Renāram!
Politiķi savukārt vai plīst aiz lepnuma par valsts politisko un ekonomisko aktivitāšu starptautisku novērtējumu. Viens no tādiem esot bijis pasaules biznesmeņu saiets Rīgā, kas jau pats par sevi uzliekot «piederības zīmogu»: sak’, te nemaz tik ļoti nesmird, un cilvēki, izrādās, nedzīvo kokos. Savukārt nevienam, kas bija par saietu atbildīgs no Latvijas puses, nešķita svarīgi paostīt, vai paši šurp atbraukušie naudasmaisi nedvakoja.
Hannoverē Vispasaules izstādē mūsu paviljonu apmeklējuši ap trim miljoniem cilvēku. Vai tas ir panākums un ieguvums? No vienas puses tā, no otras šitā. Morāli esam guvuši, materiāli – bez komentāriem.
Īpaši «augstu» novērtējumu Latvija pērn saņēmusi par izcili strauju un vērienīgu noziedzības uzplaukumu. Varas struktūras fiksējušas un precīzi iegrāmatojušas, ka izdarītas deviņas (!) pasūtījuma slepkavības (neviena nav atklāta). Mūsu mazajā valstiņā ne tikai pirmoreiz vēsturē piedzīvots īsts terora (no latīņu valodas – baiļu iedzīšanas) akts (pēc citas klasifikācijas – pat veseli divi), bet arī uzšļācis neganti augsts narkomānijas vilnis. AIDS izplatības ziņā Latvija tālu iepakaļ atstājusi visu Eiropu. Pārrobežu valstīs iesniegušās latvju pedofilu kaislības. Par tām līdz šķebīgumam runāts gan Saeimas tribīnē, gan presē. Kāds bijušais premjers pat nokrities svarā badojoties, protestēdams pret apvainojumiem nosliecē uz līdzīgām perversijām, taču mūsu valsts tiesa ir pārāk mīksta, lai reiz šai lietā sagatavotu taisnīgu spriedumu. Vai arī tiesneši ir mīksti (te domāju drīzāk viņu sirdis).
Līdzīgi tam, kā norietoša diena ielās pamet vēja dzenātas avīžu skrandas un atkritumus, aizejošais gads Latvijā aiz sevis atstājis virkni lielāku un mazāku starptautisku skandālu: «Lattelekom» apšaubāmā prestiža spodrināšanas mēģinājumu, lūžņos sagrieztā zviedru kuģīša vērtības atmaksāšanas draudus, eksbaņķiera Laventa griešanos pie Eiropas cilvēktiesību sargātājiem, stīvēšanos par Kalēja izķeksēšanu no ķenguru zemes un nodošanu civilizēto Izraēļa bērnu tiesai…
Vēl saviem bērniem varēsim stāstīt, ka 2000. gadā notika Latvijā lielākā dzelzceļa katastrofa: Līvbērzē viena neuzmanīga autovadītāja dēļ bojā gāja ģimene un nodarīts milzīgs materiālais un ekoloģiskais posts. Vēl vairāk plašumā vērties mūsu bāleliņu delirium tremens jeb dzēruma trakums un tai sekojošā nepārvaramā tieksme sēsties «pie ruļļiem»: dzērumā pasākts braukt ne tikai pa ceļiem un ielām, bet arī pa Daugavu ar kuģīti un pat – ar lidmašīnu. Turklāt administratīvais sods (100 latu) par lidmašīnas vadīšanu dzērumā ir pat mazāks par sauszemes transporta vadīšanu reibumā. Lidot žvingulī var gandrīz nesodīti.
Paradoksu un konsekvenču pilns bijis aizgājušais gads.
No laika tāluma labāk redzams
Arī viss nu jau aizvadītais gadsimts tāds bijis. Mums nozīmīgs tas galvenokārt ar sava valstiskuma izveidi, tā zaudēšanu un atkal atgūšanu. Taču no laika tāluma skatoties, labāk redzams palicis tikai pozitīvais. Ar neziņas tirpām un Latvijas rubļu bezkaislīgo čaukstoņu un tai sekojošu santīmu sīknaudas šķindu, ar krāsmetālu un citām afērām, ar apkures talonu un privatizācijas sertifikātu papīrīšu virpuļošanu mūžības ūdeņos nogrima deviņdesmitie gadi. Palikuši esam mēs – no valdības, likumu un naudas trūkuma atkarīgie Neatkarīgās Latvijas pilsoņi, kas tomēr esam pratuši lūkoties nākotnē ar cerībām.
Cilvēks tā iekārtots: kamēr cer, tikmēr dzīvo. Savulaik lauciniekus atvilināja uz ciematu paneļmājām, un viņi cerēja, ka vecumdienās būs vieglāk, jo nevajadzēs noņemties ar malkas sagādi. Tagad viņiem sāp sirds un arī dvēsele salst, bet maciņos svilpo vējš. Tomēr viņi iemanās iztikt ar mazumiņu un vēl skolot bērnus, un vismaz reizi gadā sapulcēties – vai nu pagastnamā, klubā vai vienkārši pie ugunskura brīvā dabā, un tad, varenās kopības izjūtas pārņemtiem, viņiem atkal dzīve šķiet dāsnāka, jo dāsni ir viņi paši: cilvēki nepārmet pagātnei represijas un sāpes, viņi tikai nosoda tagadni un neizdarību, bet nākotnē lūkojas gaiši.
Nedzīvojam aizzieģelētā konservu kārbā
Lai gan kopš pagājušā gada droši var sacīt, ka mūs skārusi globalizācija, esam tajā ierauti kā tāds mazs, niecīgs ritenītis milzīgā zobratu sistēmā. Mēs ceram, ka būs pietiekami daudz eļļas, ar ko ieziest šķautnes, lai mūs nesagrauztu, nesadrupinātu, nepārvērstu smērvielā citu zobratu gludākai slīdēšanai. Tas, ka mūsu nākotne cieši saistīta ar Eiropu, ir skaidrs neatkarīgi no tā, vai administratīvi iekļausimies (un vai vispār ilgi pastāvēs) Eiropas Savienībā. Valstis, kas nav pusi gadsimta dzīvojušas komunisma murgos, reāli attīstījušās, veidojušas un izkopušas cilvēka cienīgu dzīvi. Arī mēs tādu vēlamies. Tikai mēs negribam zaudēt savu identitāti, nacionālās vērtības. Tomēr ne mūsu tradīcijas, ne māksla, mūzika, literatūra – kultūra kopumā – nav aizzieģelēta konservu kārba. Kultūra, nacionālā identitāte var pastāvēt tikai tad, ja attīstās. No mums pašiem, no jaunās paaudzes atkarīgs, kā to attīstīsim, ciktāl ļausimies citu kultūru ietekmei.
Kultūra ir mūsu tautas pati lielākā vērtība. Tā un zināšanas. Dzīvesziņa. Šī vērtība nav mērāma ne latos, ne eiro vai kādā citā valūtā. Tai nav apjoma, nav svara: tai ir tikai garīgums, kas mūsos iekšā. To nevar aptaustīt vai redzēt – tikai just.
Kādā veco ļaužu pansionātā Ziemassvētku sarīkojumā bija gan eglīte, gan svecītes, nelielas, mīļas dāvaniņas un mazliet gardāka maltīte. Bet – nebija brīnuma, ko mēs katrs tomēr dvēselē tik ļoti gaidām un ilgojamies. Tomēr brīnums notika, un šoreiz tam bija vārds Māris Balaško. Tikko viņš uzkāpa uz skatuves un lika ieskanēties akordeonam, zālē sēdošo sirdis notrīsēja tramīgi un bijīgi: tas nebija tikai akordeons, tas bija orķestris, nē, īsta skaņu lavīna, kas apņēma, pārņēma, pacēla, aizrāva – prom no telpas, no nabagmājas, no šīs dzīves grūtībām, un uznesa sirdis tai mirdzošajā augstumā, no kura visu var redzēt un visu piedot. Šis pasīka auguma puisis nevis demonstrēja virtuozu spēli un mūsdienu elektronikas iespējas, bet aizskāra tās neredzamās stīgas, kas cilvēkos ilgpilni vibrē pēc kaut kā liela, cēla, nozīmīga. Māris pērn Dānijā uzvarēja Eiropas akordeonistu konkursā. Viņš neapšaubāmi ir viens no tiem, ar kura spēles manieri un pilnīgi jauno akordeona filosofiju identificēs Latviju. Kad mūziķis jau bija aizbraucis, cilvēki zālē vēl ilgi sēdēja bijīgā klusumā: viņu sirdīs vēl skanēja mūzikas burvīgums.
Lūk, kas ir garīgums.
Debesīs – ugunsziedi, sirdīs – cerība
Arī «Ziņu» kolektīvā strādā cilvēki ar miesu, asinīm un dvēseli. Kad Ziemassvētku vakarā miesa tika tradicionāli piepildīta ar vismaz 12 ēdieniem, asinis – uzsildītas ar glāzi kūpoša karstvīna, dvēseli veldzēt devāmies uz Dailes teātri Rīgā. Uz jauno aktieru un bērnu ansambļa «Dzeguzīte» koncertu. Tā repertuārs ietilpināms tikai nedaudz rindiņās programmas lapiņā. Taču tā izrādījās pārpārēm, lai piepildītu daudzu tūkstošu klausītāju sirdis. Mūsdienu komercializētajā vidē, stresa pilnajā un pārmēru politizētajā gaisotnē bija piemirsies, ka kaut kur līdzās ir nezūdošas vērtības. Dailes teātrī Ziemassvētkos tās bija tikai dziesmas, turklāt – lielākoties ne mūsu pašu, bet ārzemju autoru kompozīcijas, taču tās tika uztvertas kā mātes glāsts bērnībā, kā mīļas šūpļadziesmas, kā pašu balss. Pat arī nēģeru spiričueli nelikās svešādi: mūsu aktieru izpildījumā tie bija tikpat pašsaprotami kā Raimonda Paula sentimentālās meldijas, kā Bēthovens, kā – vienkārši mūzika. Māka, izcila prasme klausītājiem interpretēt pasaules labākos skaņdarbus – arī tā ir mūsu nacionālā vērtība. Un tas, kas koncerta laikā valdīja zālē, tas arī neapšaubāmi bija tas pats mūsu garīgums, ko laikam pat gribēdami nespētu zaudēt ne Eiropas, ne kādā citā savienībā. Vai tas būtu tas mistikas aizplīvurotais latviešu gēns, ko zinātnieki nupat atklājuši? Ak, labāk lai tas paliek tikpat netverams, kā līdz šim – mūsu garīgums!
Pēc koncerta bija vakars «Lido» kompleksā. Pasakainas vakariņas īstā pasaku valstībā. Arī to uzbūris latvietis, uzbūris, lai izslavētajai Eiropai uzmāktos skaudība.
Valdības vīri kārtējoreiz spriedelē par pirotehnikas tirdzniecības ierobežošanu. Tam, protams, ir liela jēga. Un tomēr ir neizsakāmi skaisti, ja veļu apsēstajā tumsā uzšaujas krāsainu ugunsziedu miriādes. Pat biezais lietus un mākoņu deķis nespēja mazināt grandiozās izjūtas 18. novembra uguņošanas laikā. Tas nekas, ka Tērvetē pašā gadu mijā sniga tā, ka no iecerētās uguņošanas iznāca tikai balto mušu baidīšana ar blīkšķu sēriju un vāru atblāzmu – it kā Debesu Tēvs metinātu jaunas tūkstošgades karkasu.
Jelgavā, Rīgā, visās Latvijas pilsētās, ciematos un daudzās lauku sētās salutēja ardievas pagājībai, pārestībām un trūkumam un ar ugunspuķēm sveica jaunās briestošās cerības. Kā ar laba vēlējumiem sveic jaundzimušos.
Pusnaktī gandrīz pa visiem tālruņiem vienlaikus cilvēki steidza cits citu apsveikt ar jauna gadsimta iestāšanos. Tālruņa vadi, ēteris šķita nokaitēts. Tikai ap pulksten diviem naktī izdevās sazvanīt radinieci Latvijas bagātākajā pilsētā Ventspilī. Pēc savstarpējiem apsveikumiem piedāvāju pa tālruni saskandināt šampanieša glāzes.
«Ak, nevaru, es patlaban mazgāju rokas!» man atbildēja no Jūras vārtu puses. Izrādījās, radiniece ar vīru pirms tam… atmazgājusi naudu. Un, dabīgi, sašmucējusies. Saskaņā ar neapstrīdamu ticējumu, lai cilvēku piemeklētu turība, Jaunā gada priekšvakarā makā jāieliek zivju zvīņas. Visdrošākā šai ziņā esot svaiga karpa. Kas to būtu domājis, ka bagātajā Ventspilī svaigu karpu vecajā gadā nav bijis, visas jau laikus izpirktas! Radinieki, nepiederēdami turīgo kastai, tomēr vēlējās kaut nedaudz nodrošināt priekšdienas, tāpēc nopirkuši – kūpinātu zivi. Visu vakaru mazgājuši brūnās zvīņas, līdz tās varējuši likt makā.
Protams, Latvijā ir vēl pārāk daudz cilvēku, kam maciņos sausi grab zivju zvīņas vēl no aizpērnā gada – kā pārmetums un nepiepildīta cerība. Protams, ka mums kopumā neklājas viegli. Taču tas gadu mijā allaž aizmirstas. Domājam un ticam, ka būsim labāki, godīgāki, laimīgāki, pārtikušāki.
Viss nāk un aiziet tālumā.
Un sākas viss no gala.
