2001. gada janvārī plānots pārskatīt enerģētikas likuma 40. pantu par elektroenerģijas iepirkuma tarifu no alternatīvajiem elektroenerģijas ražotājiem un Saeimā pieņemt izmainīto enerģētikas likumu trešajā lasījumā.
2001. gada janvārī plānots pārskatīt enerģētikas likuma 40. pantu par elektroenerģijas iepirkuma tarifu no alternatīvajiem elektroenerģijas ražotājiem un Saeimā pieņemt izmainīto enerģētikas likumu trešajā lasījumā. Pastāv viedoklis, ka elektroenerģijas patērētājiem nav jāmaksā paaugstinātā cena, lai atbalstītu alternatīvos elektroenerģijas ražotājus, maksājot divkāršu tarifu par viņu saražoto elektroenerģiju.
Nerunāšu par vēja un koģenerācijas stacijām – tās nepārzinu.
Pašreiz mazās hidroelektrostacijas saražo ap 0,23 procentu no kopējās Latvijā patērētās elektroenerģijas, kas katrai mājsaimniecībai, maksājot dubulto tarifu mazajām HES, veido vienu līdz divus santīmus papildus pie elektrības rēķina mēnesī. Nevajadzētu arī aizmirst, ka dubultais tarifs netiek piešķirts uz pastāvīgu laiku, bet uz astoņiem gadiem. Pirmajām mazajām HES šis laiks tuvojas beigām, bet jaunu HES būves iespējas nav bezgalīgas. Ja tiktu izmantots viss iespējamais mazo un vidējo upju potenciāls, tas varētu nodrošināt ap četriem procentiem no kopējā Latvijas elektropatēriņa, tomēr praktiski daudzus objektus neuzbūvēs, jo to celtniecības izmaksas nespēs nosegt pat dubultais tarifs astoņos gados. Attīstoties ekonomikai, elektroenerģijas patēriņš valstī palielināsies, tādēļ jāšaubās, vai šie četri procenti ir sasniedzami.
Pārtraucot atbalstu mazo HES atjaunošanai un celtniecībai, tā neizbēgami tiks izbeigta. Likvidēsies kaut neliela, bet plaukstoša tautsaimniecības nozare.
Izstrādājot ekonomisko aprēķinu vidējās mazās HES atjaunošanai (upes baseins ir ap 20 km² un kritums četri metri, tātad saražotās elektroenerģijas daudzums vidēji ap 210 līdz 220 tūkstoši KWh gadā, kas dod bruto ieņēmumus 12,6 tūkstošus latu), redzams, ka astoņos gados iespējams atdot 30 tūkstošus latu kredītu un atgūt 8 tūkstošus latu paša ieguldījumu, gan vēl nekādu jūtamu peļņu negūstot (vērtējot bijušo ūdensdzirnavu stāvokli, ap 40 tūkst. latu var uzskatīt par minimālo summu, kas nepieciešama mazā HES būvei, kaut gan – cik objektu, tik variantu).
Divreiz samazinoties ienākumiem, nekādi nebūtu iespējams atdot kredītu – par pirmā gada ienākumiem pat nevarētu samaksāt kredīta procentus, nemaz nerunājot par pamatsummas atmaksu. Tad paliks drupu kaudzes bijušo ūdensdzirnavu vietās, pārpurvotas un aizaugušas ūdenskrātuves, pussabrukuši aizsprosti, kurus izskalos kārtējos lielos plūdos, radot postījumus upju lejastecēs. Piemēru pietiek – kaut vai bijusī Kirova HES.
Valsts nesaņems nodokļus, ko viena mazā HES ar minētiem parametriem astoņos gados nomaksātu 20,5 tūkst. Ls apjomā, neskaitot tos nodokļus, ko nomaksātu celtnieki un iekārtu ražotāji. HES nomaksātie nodokļi vien veido 2/5 no dubultā tarifa pārmaksātā. Samazināsies darba vietas turbīnu ražotājiem un hidroceltniekiem. Maz ticams, ka pēc Ignalinas AES slēgšanas un Igaunijas degakmens sadedzināšanas samazināšanās, kas, iespējams, notiks ekoloģisko apsvērumu dēļ, elektroenerģijas cenas nepaaugstināsies. Šādā gadījumā mazajām HES būtu arī ekonomiska nozīme.
Pašreiz ir uzbūvēta un atjaunota apmēram ceturtdaļa iespējamo mazo hidroelektrostaciju, tam bija nepieciešami astoņi gadi. HES būvniecību aizkavē gan līdzekļu trūkums, gan īpašumtiesību jautājumi, tādēļ dažos gados visas iespējamās HES netiks uzbūvētas.
Aicinu likumdevējus par to visu padomāt pirms galīgā lēmuma pieņemšanas.
Jānis Ziemelis, Viesatu HES īpašnieks
