Jebkura slepkavība ir baisa. Vēl nežēlīgāka tā šķiet, ja nogalināts pazīstams cilvēks, kur nu vēl tuvinieks.
Jebkura slepkavība ir baisa. Vēl nežēlīgāka tā šķiet, ja nogalināts pazīstams cilvēks, kur nu vēl tuvinieks. Spirta rūpnieka Daiņa Peimaņa piederīgo vietā diezin vai kāds vēlētos būt. Tieši viņiem klusais veļu laiks atnesa traģēdiju. Un viņiem maz var līdzēt tiesībsargātāju aktivitātes un politiķu kaislības. Diemžēl. Tomēr dzīve rit tālāk, un nesenā traģēdija draud izvērsties vien par kārtējo pūsli, ar ko kaitēties politikāņiem, ierastās spēlītes laikā mēģinot risināt gaužām materiālus jautājumus.
Jaunā gada pirmā darbdiena sākās ar iekšlietu ministra Mareka Segliņa sensacionālu paziņojumu: «Viņa ir atklāta.» Nepareizais vietniekvārds šajā gadījumā tika attiecināts uz Daiņa Peimaņa slepkavību. Vai ministra tālākā rīcība un paziņojumi bijuši pareizāki? Otrdienas pēcpusdienā sasauktajā preses brīfingā tika solīti ministra sīkāki paskaidrojumi. Taču tika vien pavēstīts, ka aizturētas piecas aizdomās par slepkavību turētas personas. Šī bija reize, kad visa sabiedrība kāri tvēra katru tiesībsargātāju vārdu. Aizturētie netika nosaukti. Netika skaidri un gaiši pasacīts, kādi bijuši slepkavības motīvi. Tieši pretēji: tika atzīts, ka tie joprojām neesot skaidri. Vai tiešām Iekšlietu ministrijas struktūrās strādā ar aklumu sistie? Vai nav skaidrs, ka par 99 procentiem vainīgie meklējami spirta vai degvielas tirgus «bīdītāju» vidū? Vai tiešām pieļaujama versija, ka slepkavas pacēla ieroci greizsirdības vai cita sadzīviska konflikta dēļ?
Iespējams tomēr, ka policijai zināms vairāk, nekā tā gatava atklāt. Taču kādēļ Segliņam bija jāsteidzas ar paziņojumu «viņa ir atklāta»? Tādi vārdi būtu vietā, ja sekotu skaidra valoda: aizturēti tik un tik vainīgie, kuriem uzrādīta apsūdzība par to, to un šito. Turklāt aizturēti visi vainīgie, tas ir, arī slepkavības pasūtītāji. Tātad priekšlaicīga lielība ir kārtējs politisks triks? Solītis augšup pa reitinga kāpnītēm?
Tieši pasūtītājus atmaskot ir vissarežģītāk, liecina pasaules kriminālistikas prakse. Savukārt pasūtītāji ir īstenie vainīgie. Ja viņi nav zināmi, kā var runāt par atklātu slepkavību?
Kas zina, iespējams, tieši šādi motivējama brīfinga rīkotāju mazliet novēlota pārsviešanās uz gludākām sliedēm. Iekšlietu ministrs paziņoja, ka policijai izmeklēšanu traucējot politiķi. Viņi aktīvi un uzbāzīgi izprašņājot atsevišķus policijas darbiniekus, bez vajadzības virinādami iecirkņu durvis, nepārtraukti tincinot. Slepkavības dienā Saeimas deputāti esot reizes 100 zvanījuši ar prasību sniegt paskaidrojumus, kas tieši veiks izmeklēšanu, kā tā norit. Ministrs gan piebilda, ka atbildīgo parlamenta komisiju pārstāvju interese par policijas darbu esot normāla parādība, taču šajā gadījumā neesot normāli, kā to darot daži deputāti. Un viņš minēja gan Jāni Ādamsonu, kas, ministraprāt, pārāk aizrautīgi dzīvojis līdzi tā saucamajā Krievijas nacionālboļševiku lietā, gan Oskara Grīga interesi sava drauga D.Peimaņa lietā. Pārmērīga deputātu interese radot neveselīgu atmosfēru un traucējot pildīt pienākumus. Šos faktus Kriminālpolicijas šefs Valdis Pumpurs sarunā ar Segliņu apzīmējis kā politisko spiedienu, par ko viņš pirms tam bija bez paskaidrojumiem minējis kādā TV informatīvajā raidījumā.
Šajā sakarā Segliņš kā aizvainots bērns uzmet lūpu: sak’ tramdīt viņi prot, bet, kad runa ir par materiāli tehnisko nodrošinājumu policijai, tad čiks vien ir. Lūk, atkal no maisa izlīdis finansējuma īlens. Cik tas ir ētiski, varētu jautāt. Bet labāk nejautāt, jo ne jau nu ētiskums ir primārs beidzamo dienu jezgā ap Peimaņa slepkavības lietu. Tiesa, arī noziegums ir viena kārtīga mēslu čupa, kurā dalīt reveransus nav prātīgi – var paslīdēt.
Tomēr par ētiskumu (jeb drīzāk – tā trūkumu) jādomā, apsverot vēl dažus citus vadošo kārtībsargātāju izteikumus. Piemēram, kriminologa A.Vilka uzskatu, ka, «visticamāk, Peimaņa slepkavības izpildītājs vairs nav starp dzīvajiem» un ka esot reāli gaidāms slepkavību seriāla turpinājums.
Tostarp traucēšanā apvainotie deputāti vēzē dūres, apsvērdami iespēju no Segliņa pieprasīt publisku atvainošanos par nepelnītiem pārmetumiem. Tikmēr ēnu ekonomikas haizivis, pagaidām pieplakuši gruntij, nogaida kampienam jaunu upuri. Tikmēr tiek paziņots, ka jaunās bioetanola ražotnes izveidei paredzētais kredīts tomēr varot tikt piešķirts jau martā.
Cīņa turpinās: vieniem par reputāciju, citiem – par jauniem pakāpieniem reitingu tabulā, vēl citiem – par ietekmi, kundzību ēnu ekonomikas valstībā. Likme ir cilvēku dzīvība. Cik to vēl tiks upurēts?
Cik pazinu Daini Peimani – prasmīgu un veiksmīgu biznesa stratēģi un praktiķi, nosvērtu un pat lēnīgu cilvēku –, viņam pie jostas arvien bija šaujamais. «Domājat, es velti to nēsāju? Man ir, no kā sargāties,» viņš reiz man bija teicis. Toreiz mēs sarunājāmies par alkohola kontrabandas problēmām.
Atliek paļauties uz Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas un premjera Andra Bērziņa paziņojumu, ka arī viņi kopumā slepkavību uzskatot par atklātu, neesot vien zināmas dažas nianses. Bet vai tas sabiedrību pasargās no «seriāla» turpinājuma? Saprotams, ka izmeklēšanas intereses liedz izpaust visu informāciju, taču pusvārdos paustais rod vielu nevajadzīgiem minējumiem un liekai ažiotāžai, kas savukārt var kalpot par motīvu dažādām politiskām spekulācijām.
