Gada nogalē jaunāko klašu audzēkņu vecāki liecībās varēja izlasīt, ka viņu bērns, piemēram, «saskaita un atņem 20 apjomā», «lasa vienkāršus tekstus», «prot izteikt savu viedokli» un rokdarbos «zina un prot izmantot kompozīcijas elementus».
Gada nogalē jaunāko klašu audzēkņu vecāki liecībās varēja izlasīt, ka viņu bērns, piemēram, «saskaita un atņem 20 apjomā», «lasa vienkāršus tekstus», «prot izteikt savu viedokli» un rokdarbos «zina un prot izmantot kompozīcijas elementus». Šāds detalizēts sasniegumu vērtējums paredzēts eksperimentā, kurā piedalās desmit Jelgavas vispārizglītojošās skolas.
Pagājušajā mācību gadā sākumskolas skolotāji tika ierauti vērtēšanas sistēmā, kas prasīja apjomīgus aprakstus par katru bērnu arī tad, ja kāda priekšmeta skolotājam viņu skaits sniedzās simtos. Rezultātā «individuālais» vērtējums līdzinājās desmitiem citu, un vairākas dienas cītīgi rakstītās liecības neguva ne vecāku, ne pašu skolotāju atzinību. To atceroties, varēja gaidīt visai negatīvu attieksmi pret jaunu eksperimentu sākumskolēnu sasniegumu vērtēšanā, taču pedagogu radošā pieeja tai liecina par vēlmi beidzot sakārtot un stabilizēt kādu no piedāvātajām sistēmām. Eksperimentā iesaistījusies viena piektdaļa skolu visā valstī.
Aisberga apslēptā daļa
Jelgavas skolotāji piekrituši diviem eksperimenta variantiem. Vienu izstrādājuši Daugavpils Pedagoģiskās universitātes mācību spēki, otru – Cēsu un Valkas metodisko apvienību vadītāji sadarbībā ar Izglītības un zinātnes ministrijas speciālistiem. Ērtības labad pēdējais tiek saukts par Vidzemes variantu. Sešas skolas strādā ar pirmo, četras – ar otro variantu.
Atšķirībā no iepriekšējā gada liecībās nepieciešamajiem plašajiem skolēna spēju aprakstiem šajā eksperimentā ir doti zināšanu un prasmju kritēriji, kam atliek pievienot vērtējumu mācību posma beigās. Pedagogi piekrita, ka tieši tas daļēji rosinājis piekrist eksperimentam, jo lielā darba rezultāts pērn, kad «slikto tāpat nevarēja rakstīt», bija apjomīgs, tomēr neprecīzs. Vecāki tāpat palika neizpratnē, ko bērns zina un ko – ne.
Tomēr jaunās liecības, pašvērtējuma lapas, skolēnu sasniegumu pārbaudes grafiki ir tikai aisberga – sākumskolas skolotāja ļoti atbildīgā darba bērna attīstībā – redzamā daļa. Liecībās pretim kritērijiem ierakstāmais vārdiņš «jā», kas apliecina paredzētā apguvi vismaz piecdesmit procentu apjomā, sevī slēpj nopietnu darbu ikdienā. Jelgavas 4. vidusskolā, piemēram, izstrādāts pārbaudes grafiks visos mācību priekšmetos, kur norādītas apgūstamās prasmes un zināšanas. Matemātikā 2. klasē būs jāprot saskaitīt un atņemt 100 apjomā, izpildīt darbības ar mēriem praktiskos uzdevumos, pazīt ģeometriskās figūras, plānot un risināt nestandarta uzdevumus un vēl daudz kas cits. Dzimtajā valo-
dā – lasīt intonatīvi pareizi vienkāršus tekstus, veidot secīgu stāstījumu par dzirdēto, redzēto, piedzīvoto utt., dabaszinībās – prast saskatīt un aprakstīt norises dabā, raksturot dabas ainavas, veikt un aprakstīt eksperimentus. Līdzīgi tas ir citos mācību priekšmetos. Ja pārbaudes termiņā skolēns vēl nav apguvis vajadzīgo, tiek noteikta atkārtota pārbaude. Tiek prognozēts, ka ikviens skolēns līdz mācību gada beigām ir apguvis mācību vielu tā, lai liecībā «jā» tiek ierakstīts visās ailēs. Starpposmu rezultātus Daugavpils variantā skolotāji atzīmē savos pierakstos, Vidzemes variantā tam paredzētas ailes žurnālā. Vidzemes variantā vērtējums tiek dots katru semestri, Daugavpils – gada beigās.
Skolās katram bērnam ir iekārtota mape ar viņa veiktajiem pārbaudes darbiem un skolēna pašnovērtējumu. Ar to jebkurā laikā var iepazīties vecāki, izpētot, kādas prasmes atvasei jāapgūst un kas no tā jau ir izdarīts. Jelgavas 4. vidusskolā stāstīja, ka vecāki nāk uz skolu 95 procentiem bērnu. Par visu viņi tiek informēti ar dienasgrāmatas palīdzību. Skolotāja Santa Zaremba atzina, ka šī sistēma atstumj malā salīdzināšanu ar citiem: «Vairs nerunā par klases biedru Pēteri vai Jāni, bet tieši par konkrētu bērnu. Tiek vērtēti viņa sasniegumi attīstībā, nevis salīdzinājumā ar kaimiņu.» Jelgavas 2. pamatskolā mācību pārzine Alina Černova priecājās, ka arī vecāki atbalsta eksperimentu. Ar viņu gādību katrai klasei iegādātas mapes un papīrs, kas nepieciešams ļoti detalizētajai vērtēšanas sistēmai.
Kas slēpjas aiz «jā»?
Tomēr gan pedagogu, gan vecāku pārdomās ieskanējās vēlme redzēt konkrētāku sasniegumu vērtējumu. Kāda māmiņa teica: «Bērns to grib zināt. Manām meitenēm ir klasē labākās sekmes, bet vērtējums ir vienāds ar tiem, kuriem tik labi neveicas.» Arī
4. vidusskolas skolotāja Antra Zondaka bija spiesta atzīt: «Ja pie mums atnāk bērns no citas skolas, mēs nezinām, kas slēpjas zem vārda «jā» viņa liecībā.» Pedagoģes ir vienisprātis, ka ir tomēr atšķirība, vai apliecinājumu, ka viela apgūta, ieraksta par apjoma 50 vai 90 procentiem. Taču eksperiments paredz vērtējuma gradāciju tikai 4. klasē, kad ballu sistēmā vērtē dzimto valodu, matemātiku un mazākumtautību skolās – valsts valodas prasmes. Skolotāja R.Tautere atzīst, un viņai pievienojas citas sākumklašu skolotājas, ka lielisks ir mācību pārzines Ārijas Puriņas darbs, veidojot vērtējumu līmeņos mācību priekšmetos 4. klasē. Šādi līmeņi būtu vajadzīgi arī 3. un 4. klasē, piebilst skolotājas.
Eksperimentā iesaistījušies pedagogi uzskata, ka eksperimentu autoriem darbs jāturpina, sevišķi vērtējumu precizēšanā. A.Zondaka uzskata, ka ar vērtējumu ballēs varētu iepazīstināt skolēnus jau 2. un 3. klasē: «Vai mēs esam tik ļoti psiholoģiski traumēti tāpēc, ka bērnībā atzīmes saņēmām jau 1. klasē?» Jāatrod zelta vidusceļš, 1. klases bērniem dodot laiku adaptēties skolā, bet lielākos jau pieradinot pie precīza viņu darba vērtējuma. 2. pamatskolas skolotāja Ināra Pampe uzskata: «Vērtējums «malacis» neko neizsaka, tāpēc jau 3. klasē sākam radināt pie ballu sistēmas. To pieļauj DPU eksperimenta vadītāja Elfrīda Krastiņa, un arī bērniem tas patīk.» Šajā skolā atšķirība sasniegumos tiek parādīta ar dažādu krāsu laukumiņiem, ko skolēni izmanto, veidojot pašvērtējuma tabulas.
Māca bērnus sevi novērtēt
2. pamatskolas mācību pārzine Alina Černova vairākkārt uzsvēra pozitīvo virzienu šajā eksperimentā: «Bērns mācās dot pašnovērtējumu. Tas ir svarīgi, jo 5. klasē skolēns neienāks ar ambīcijām, ka viņš visu zina. Bērni parasti sevi novērtē augstu. Eksperimentā mums ir dota iespēja skolēnus mācīt sevi vērtēt.» Citur skolotājas bija pamanījušas, ka daži bērni sevi vērtē ļoti stingri. Tas ir nopietns uzdevums skolotājiem, jo, kā pastāstīja Metodiski informatīvā centra sākumskolas metodiķe Antra Škinča, eksperimenta sākumposmā kāda skolotāja bijusi pārsteigta, ka bērni absolūti visām ailītēm piezīmējuši pozitīvu vērtējumu, pat tajās prasmēs, kas vēl nav sāktas apgūt. Tas nozīmē, ka darbs veicams pakāpeniski, mācot izprast arī visai sarežģītus formulējumus, piemēram, 3. klasē – protu veidot stāstījumu pēc balstvārdiem, protu pareizi rakstīt vārdus ar priedēkļiem, uzdot jautājumus ar «kāpēc?», iesaistīties dialogā, diskusijā, spēju izraudzīties situācijai piemērotus runas izteiksmes līdzekļus, risināt problēmu – tas un vēl daudz kas cits paredzēts latviešu valodā. A.Škinča apstiprina, ka tas ir arī eksperimenta mērķis – veidot skolēnā atbildību par mācību darba rezultātiem, bet tas jāmāca pamazām, vērtējot ikdienas darbu. Pašvērtējuma lapu veido katras skolas skolotāji paši bērniem vizuāli interesantu un maksimāli saprotamu saturā.
Bez tā, ko bērns zina, pazīst, prot, spēj un izprot mācību priekšmetos, tiek vērtētas arī viņa vispārējās mācību darbības prasmes – saudzīga attieksme pret mācību grāmatām, sadarbība, patstāvība, sava viedokļa izteikšana – un sociālās prasmes. Skolēnam jāzina ceļu satiksmes, drošības noteikumi, glābšanas dienestu telefoni un jāprot tos izsaukt, jāpazīst tuvākā apkārtne, jāzina pieklājības normas. Tas nozīmē, ka skola aizvien vairāk dod bērniem praktiskās zināšanas, kas nepieciešamas ikvienam cilvēkam.
A.Škinča domā: «Ja eksperiments būs veiksmīgs, tad nākamajā mācību gadā šāda vērtēšanas sistēma 1. līdz 4. klasē varētu būt visā valstī. Tajā svarīgs ir tas, ko bērns zina, nevis atzīme, jo – kā gan viņš jūtas, saņemot divnieku?»
