Šis ir piektais J.Helda dzejas krājums, kurā autors palicis uzticīgs iepriekšējam rakstības stilam – metaforas un daudznozīmīgi simboli, kas atklājas uz krietni intelektuālas poētikas fona.
Šis ir piektais J.Helda dzejas krājums, kurā autors palicis uzticīgs iepriekšējam rakstības stilam – metaforas un daudznozīmīgi simboli, kas atklājas uz krietni intelektuālas poētikas fona.
Dzejas krājuma pamattēma ir laiks un personība. Jūtama dzejnieka skaudrā mirkļa īslaicīguma apziņa, kas izgaismojas, cilvēkam pārdzīvojot dziļus iekšējos satricinājums. J.Helda liriskā ievirze ir romantisms. Nereti liriskā varoņa subjektīvais pārdzīvojums krājumā sasniedz tādu pakāpi, ka dzeja kļūst aizvien sirreālistiskāka, tas ir, indivīda iekšējo spriedzi aizvien dziļāk atainojoša. Krājumā ieskanas Marsela Prusta «zudušā laika» motīvs, kad dzejnieks secina: lai gan šeit – uz zemes – valda tik vien kā «mirušo mirkļu muzejs», tomēr laiks nekur nav pazudis. Tas allaž saglabājas cilvēka dziļākajās esamības dzīlēs, kur katrs mirklis ir kā «(..)nemirstīgs –/neaizsniedzams/taurenīts». J.Helda dzeja prasa īpašu noskaņojumu, jo tajā ietvertās vērtības – laiks, dzīves jēgas meklējumi, sapņi un «leoparda skumjas», kā arī vientulība – iegailas tikai ilgākās pārdomās. Krājumā nav nomācošu dzejoļu, kas izraisītu eksistenciālas skumjas. Jaunāko J.Helda dzeju drīzāk varētu nosaukt par šajā postmodernajā laikmetā dzīvi apliecinošu liriku, kas ir kā ceļš «ar cipresēm un zvaigzni». Starp citu, daudzus J.Helda agrākos dzejoļus komponējis Imants Kalniņš, tai skaitā nu jau par klasiku kļuvušo Aināra Mielava dziedāto «Es redzēju sapnī».
