«Mana pirmā izrāde, kurā nebūs ne tērpu, ne dekorāciju,» teic Jaunā teātra režisore Lolita Truksne, neslēpjot sava iestudējuma «Un šonakt es nevaru klusēt» pirmizrādes prieku.
«Mana pirmā izrāde, kurā nebūs ne tērpu, ne dekorāciju,» teic Jaunā teātra režisore Lolita Truksne, neslēpjot sava iestudējuma «Un šonakt es nevaru klusēt» pirmizrādes prieku. Jo beidzot īstenota iecere par Austras Skujiņas dzejas un vēstuļu fragmentu uzvedumu.
«Tā nav montāža kā pionieru laikos, kad visi nostājas un katrs norunā pa dzejolītim, tad nodzied kopīgu dziesmu. Man kā skatītājai izrādēs būtiskākais ir atmosfēra. Montāžās neko tādu neizjūtu.»
Pavisam citādi iespaidi bijuši, savulaik vērojot Nacionālajā teātrī Voldemāra Šoriņa režisēto uzvedumu ar Austras Skujiņas motīviem. Tomēr jelgavnieku mērķis ir cits. «Necenšos uzburt divdesmitos trīsdesmitos gadus. Atveidojot vēsturiskus personāžus, baidos pretendēt uz realitātēm».
Līdzīga kamerizrāde reiz jau veltīta Zentai Mauriņai. Arī šoreiz, iejūtoties noslēpumainā pasaulē, aktiera uzdevums ir palikt šeit un tagad – uz absolūti tukšās skatuves, turklāt kopā ar skatītājiem, kas arī Lolitas Truksnes iestudējumos nav jaunums. Brīdi dzejnieces domas un izjūtas pauž visi septiņi aktieri, tad ar to pašu muti un ķermeni runā mācītājs, laikraksta redaktors… Tipiska ansambļa izrāde («spēle spēlē» – allaž tā piestāv Jaunā teātra ansamblim!) ar mūsdienu dāņu mūziku, kuru, pirmoreiz klausoties, kolēģi teikuši: «Bēres!» Režisorei gan šķiet, ka skumjas var būt arī ļoti gaišas.
«Lasot viņas vēstules, no kurām dažas rakstītas pat 16 17 gadu vecumā, domāju – ak, dievs – cik daudz pieredzes un gudrības! Tāpēc Austra Skujiņa ir tik šodienīga, jo… Viņa šausmīgi ātri dzīvoja. Arī mēs, tikai diemžēl – pavirši.»
Nezin kāpēc, bet izrādi nemitīgi vajājušas savādi zīmīgas ķibeles. Beigu beigās arī pašai vajadzēs spēlēt. «Man tas nepatīk, jo nevaru paskatīties uz skatuvi no malas. Tomēr ļoti negribēju atcelt izrādi, kas bija ieplānota simboliskā datumā – Zvaigznes dienā. Austra Skujiņa man saistās ar zvaigzni, kas joprojām kaut kur – augšā – uz mums noraugās.»
