Pirms gadiem pieciem, kad Latvijā vēl maz tika runāts par alternatīvās izglītības iespējām, Tamārai Gžibovskai – tolaik Jelgavas Mūzikas koledžas pedagoģei – radās traka ideja juku laikā Jelgavā veidot privātu mācību iestādi.
Pirms gadiem pieciem, kad Latvijā vēl maz tika runāts par alternatīvās izglītības iespējām, Tamārai Gžibovskai – tolaik Jelgavas Mūzikas koledžas pedagoģei – radās traka ideja juku laikā Jelgavā veidot privātu mācību iestādi.
Iemesls tam bijis pedagoģes darbā gūtās atziņas. Turpretim Filozofu ielas nama izvēlei par labu nākusi gan ikdienišķu apstākļu sakritība, gan senas podiņu krāsnis, kas pašu rokām izremontētajās telpās liek justies silti un mājīgi.
Gadu mijā Jelgavas Eksperimentālā mūzikas studija svin piecu gadu jubileju. Jo tuvāk nāca svētki, jo dūšīgāk strādāts – decembra nogalē nospēlēti septiņi jubilejai veltīti koncerti. Tagad studijas audzēkņi un pedagogi pošas dzimšanas dienas ballītei.
Tiesības būt pašam
«Pēkšņi bērns teic, ka vēlas spēlēt klavieres, pat ja neviens skaļi nav apliecinājis viņa muzikālās dotības. Acīmredzot šādai izvēlei ir pamats,» teic Tamāra Gžibovska. Viņas vadītās mācību iestādes audzēkņi ir tiklab sešgadīgi ķipari, kā nobrieduši studenti, kuriem līdz šim ar mūziķa gaitām bijis maz sakara. Studija pievelk arī elektroskaņurīku piekritējus, kuru vēlmes pagaidām neiekļaujas mūzikas skolu programmu rāmjos.
Taču galvenais, atšķirībā no tradicionālajām mūzikas skolām, – studijā ikvienam ir vairāk tiesību būt pašam. «Mūsu pedagogu profesionalitāte izpaužas spējā ieraudzīt, kas un kāds ir bērns, centienos piemērot jebkuru programmu viņam, nevis otrādi. Mēs varam nolemt, ka audzināsim ozolus un liepas. Ļoti skaisti, bet ja bērns ir burkāns vai puķuzirnis?»
Pedagogam vajadzīga ne tikai liela pacietība, izpratne, bet arī gatavība palikt ēnā. Tiesa, arī skolotājs, kas bērna neprasmi apgūt mācību vielu nereti uzskata par slinkumu, ir tikai cilvēks un vēlas sevi apliecināt. Tomēr alternatīvās muzikālās apmācības metodika prasa, lai zināšanas varētu gūt neatkarīgi no muzikālajām dotībām, mācoties individuālā ritmā, bez neveiksminieka vainas izjūtas un atsvešinātības. Tāpēc eksāmenus un ieskaites studijā aizvieto koncerti – atskaites punkts, lai vērtētu padarīto.
«Tā mācām jau no mazotnes sevi vērtēt nepastarpināti. Arī dzīvē esam ļoti dažādi. Vienu darbu varam veikt izcili, bet cits tā nepadodas. Reiz kāda mūsu audzēkne uzaicināja uz studiju savus klasesbiedrus, no kuriem liela daļa mācījās mūzikas skolā. Aicinājām kopā pamuzicēt, bet daži ciemiņi atteicās. Tas ir mūzikas skolai raksturīgs komplekss – ja es to nevaru izdarīt perfekti, tad vispār nedarīšu. Apbrīnojami, kā bērni prot mobilizēties koncertiem, pārvar uztraukumu un kļūst tik artistiski. Tas liek secināt, ka koncertu atmosfēra ir rosinoša, bet eksāmenu – bremzējoša. Pati, strādājot mūzikas skolā, esmu pieredzējusi sāpīgas lietas. Bērns gluži vai sabrucis pie instrumenta, bet man jāliek atzīme.» Uztraukums nav panika
Tas gan nenozīmē, ka mācību darbs eksperimentālajā studijā nebūtu pietiekami intensīvs. Ikviena uzstāšanās taču nozīmē nokļūšanu ekstremālā situācijā un zināmu adrenalīna devu. «Studijā mācām, ka radošs uztraukums un panika ir divas dažādas lietas.»
Nereti entuziasta izpratne par mūziku ir visai ierobežota. «Atnāk jaunietis un grib spēlēt tikai «smago metālu». Un tad mēs palēnām viņu cenšamies aizvirzīt līdz klasikai, kaut gan vajadzētu būt otrādi.»
T.Gžibovska atzīst, ka pedagoga uzdevums ir paralēli strādāt ar vecākiem, un tas prasa gan īpašu smalkjūtību, gan uzdrīkstēšanos. «Ir ļoti svarīgi sadzirdēt no vecākiem apstiprinājumu, ka bērnam kaut kas tāds ir vajadzīgs.»
Savā ziņā studija piedāvā «brīvā laika industrijai» (spēļu automātiem, datorspēlēm, loterijām) alternatīvas vērtības, lai tās pretstatītu morālajam haosam, kuru pieaugušie diemžēl ienes bērnu dzīvē. «Mēs esam atbildīgi par to, ka piedāvājam bērnam dzīves imitāciju, par to, ka paši, vairs nemācēdami labu no ļauna atšķirt, pat rotaļlietas un pārtiku izmantojam kā ļaunuma mācīšanas līdzekli,» teikts kādā pētījumā.
Gatavojam promiešanai
Kad apgūts pirmais programmas līmenis – instrumenta spēle, nošu lasīšana, iegūtas pamatzināšanas improvizācijā, pavadījuma veidošanā, mūzikas teorijā, audzēknis pakāpeniski mācās strādāt patstāvīgi, konsultāciju veidā. Bet pasniedzēji mēdz jokot: «Mēs jūs gatavojam promiešanai.»
«Ir normāli, ka uzcītīgs skolēns vienā brīdī pasaka, ka turpmāk darīs ko citu. Bērns ir gatavs spēlēt grūtākus skaņdarbus, bet tas prasa vēl vairāk darba, un jāatbild, vai tā vārdā esmu gatavs ziedot citas intereses. Pat profesionālam mūziķim ik pa laikam jāizdara šāda izvēle.»
Ņemot vērā sabiedrības maksātspēju, studija iespēju robežas cenšas palīdzēt vecākiem sarūpēt saviem lolojumiem instrumentus, bez maksas piedāvāt telpas, kur vingrināties. Arī mācību maksa tiek noteikta pēc vienošanās.
«Bērni ir ļoti impulsīvi, un tikai ar laiku var panākt to, ka pie klavierēm var nosēdēt stundu. Grūtāk uzturēt šo interesi, ja mājās nav instrumenta. Bērnam rezultātu vajag uzreiz, un to cenšamies izmantot. Nekas, ka dažs varbūt var nospēlēt tikai trīs notis – vienalga ļaujam spēlēt koncertā, izjust, ko nozīmē skatuve.»
T.Gžibovska ir pārliecināta, ka vairums audzēkņu ir pietiekami apdāvināti, lai kļūtu par profesionāliem mūziķiem. Studijas galvenais uzdevums ir gatavot izglītotus klausītājus. Tomēr piecu gadu statistika ir pārsteidzoša – bērni piedalījušies vairāk nekā 80 koncertos!
Domāt ātrāk nekā darīt
Alternatīvās pieejas pamatā ir pašu pedagogu atziņas, kas apkopotas pētījumos – proti, mērķtiecīgs darbs pie instrumenta attīsta pavisam praktiskas iemaņas, īpaši pašorganizāciju, kuru speciālisti uzskata par svarīgu faktoru intelektuālo spēju attīstībā.
Kā liecina aptaujas, vismaz puse no studijas audzēkņu vecākiem ir vienās domās ar psihologiem, kas atzīst, ka muzikālajām spējām (skaņu augstumu dzirde, ritma izjūta, muzikālā atmiņa, intonatīvā dzirde) ir daudz kopīga ar tām iemaņām, kādas nepieciešamas, lai sekmīgi apgūtu, piemēram, matemātiku, svešvalodas, gūtu panākumus sportā.
Mūzikas pedagoģijas un psiholoģijas atziņas (ar tām var iepazīties arī studijas bērnu vecāki) vēsta, ka būtiska spēja, kuru jau no mazotnes varam iegūt, spēlējot instrumentu, ir tā sauktā prognozēšanas spēja jeb antipācija. Tā ir prasme paredzēt turpmāko notikumu gaitu, sarežģītās situācijās intuitīvi pieņemt pareizos lēmumus. Citiem vārdiem – domāt ātrāk nekā darīt.
Skaņdarba izpildījuma laikā mūziķim vienlaikus jākontrolē pirkstu darbība, jājūt smalki diferencēti attālumi starp stīgām vai taustiņiem, jāievēro sarežģītas dinamiskas nianses un galu galā jādzird muzikālā kopskaņa, kas prasa visu specifisko spēju vienlaicīgu darbību. Izpildījumam jānotiek tempā, tātad nav runas par lieku «atelpu».
Prognozējamās skaņas
Liepājas Pedagoģijas akadēmijas pasniedzējs Jānis Birzkops atzīst, ka prognozēšanas operācijas caurvij pat elementārākās klavierspēles procesu. «Katrs iesācējs, tekoši spēlējot kaut vai vienkāršu tautas dziesmu ar pavadījumu, spiests pareizi nospiest noteiktus taustiņus. Līdz ar to tiek veikta tā saucamā sensomotorā prognozēšana laika (ritmisks izpildījums) un telpas ziņā (precīzs taustiņu piesitiens). Lai spēle ritētu raiti, bez neattaisnojamām pauzēm, spēlētājs spiests visu laiku jau iepriekš saklausīt, ko nākamajā brīdī spēlēs. Tādējādi arī dzirdes priekšstatu līmenī notiek nepārtraukta prognozēšana. Taču arī tas vēl nav viss. Spēlētājam nepārtraukti jādomā arī par abu roku darbību (pavadījuma maiņa, akordu izvietojums). Te jāstrādā tā saucamajai prāta prognozei»*.
Izrādās, šādas spējas attīstīta arī vienkārša klausīšanās. Ikdienā dzirdei uztveramie signāli ir nejauši (neprognozējami). Turpretim, sekojot melodijas līnijai, neapzināti dzirde «tēlo» tās turpmāko gaitu. Šādas iemaņas sniedz ne tikai estētiskas baudas, bet arī pārliecinoši un saprotami liek izteikt savas domas – it kā programmēt sakāmo nākamajam brīdim.
Lai gan «mūzikas psiholoģija» arī pasaulē zinātnieku prātus saista salīdzinoši nesen, vērtīga informācija apkopota tepat Latvijā.
Pārsteidzošus atklājumus sniedz Liepājas Pedagoģijas akadēmijas studentu diplomdarbi, piemēram, Intas Seveles pētījums. Tā, Ventspils 1. vidusskolas audzēkņiem, kas līdztekus dziedāšanas stundām šajā pašā skolā mūziku apgūst padziļināti, jau pamatskolas vecumā ir krietni labākas sekmes – sākot no lasītprasmes un beidzot ar vielas apguvi literatūrā, matemātikā, ģeogrāfijā un svešvalodās. Par spīti tam, ka papildus skolas darbiem jāatvēl laiks un enerģija vingrinājumiem.
***
Nozīmīgākie studijā veiktie pētījumi
Par mācību procesa vērtēšanas sistēmu
Kā mācīt bērnus ar vielas apguves grūtībām
Individualizētā apmācība
Par mūzikas nodarbību nozīmi bērna spēju attīstībā
Vecumposmu attīstības īpatnības
—
*J.Birzkops «Muzicēšana kā labākā intelektuālo spēju attīstītāja», Rīga, 1999.
