Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs un uzņēmējs Imants Kanaška teic, ka tikai pēc jautājuma par aizraušanos brīvajā laikā sācis apdomāt, kas vispār ir hobijs, un iegrimis nelielā tēmas apcerē.
Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociācijas priekšsēdētājs un uzņēmējs Imants Kanaška teic, ka tikai pēc jautājuma par aizraušanos brīvajā laikā sācis apdomāt, kas vispār ir hobijs, un iegrimis nelielā tēmas apcerē.
Šķiet, gadu gaitā šā jēdziena izpratne ir mainījusies. Brīvo brīžu nodarbes aizvien biežāk saistās ar patīkamu laika pavadīšanu un relaksācijas iespēju. Agrāk relaksāciju neuztvēra tik aktuāli, jo dzīve ritēja rāmāk.
Pēdējos gados cilvēkiem, ne tikai biznesa pārstāvjiem vien, iznāk izjust nepārtrauktu emocionālo slodzi. Ikdienas tempiem kļūstot straujākiem, cilvēks ir pārguris. Un nemaz nevajag strādāt 12 līdz 16 stundu diennaktī, pietiek ar astoņām intensīva darba stundām. Tāpēc katram ir svarīgi atrast jomu, kas mazinātu ikdienas ritmu spriedzi. Viens iet medībās, cits dzer šņabi, cits krāj markas…
Kanašku ģimene jau kopš savas pastāvēšanas sākuma vai pat vēl agrāk par labāko atzinusi aktīvu atpūtu. Turklāt tādu, kur visa ģimene var būt kopā, jo ikdienā tas neizdodas tik bieži, kā gribētos.
Iestājoties toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā, I.Kanaška sācis darboties arī airēšanas sekcijā. Un tieši izbraucieni ar laivām viņu saveduši kopā ar sievu Dainu.
Imants teic, ka tas, iespējams, mazinājis viņas rezultātus airēšanas slalomā, tomēr meistarkandidātes tituls ir vērā ņemams. Galvenais, ka ģimene joprojām saglabājusi uzticību airēšanai un katru vasaru tiek organizēts kāds laivu brauciens.
Tā izbrauktas visas straujākās Latvijas upes, bet iecienītākā, šķiet, ir Salaca. Daina pārbaudījusi arī riskantākus upju ceļus Krievijā un Gruzijā, bet atpūtai kopā ar bērniem augstas riska pakāpes ūdeņi nav piemēroti.
Savukārt ziemā, parasti martā, visa ģimene gatavo slēpes un dodas uz kalniem. Kalnu slēpošanu viņi atklājuši tepat Mežezerā Pļaviņu pievārtē. Kad visi Latvijas kalni likušies par maziem, sākti ikgadējie braucieni uz tālākām zemēm. Sākumā izmēģinātas Somijas trases, bet pēdējā laikā tiek mērots ceļš uz Itālijas Dolomīta kalniem. Tiek pieļauta iespēja maršrutu mainīt, turpmāk izmēģinot arī Francijas, Spānijas un Austrijas kalnus.
Bez azartiskajām izjūtām un vārdos neizsakāmā vilinājuma uz kalniem vilktin velk tur valdošā gaisotne – atvērtā slēpotāju publika un īsteni draudzīgā kolektīva izjūta.
Kā īsteniem slēpošanas faniem ir patīkami konstatēt, ka arī Latvijā izvēršas slēpošanas prieku aktivitātes. Ikviens sevi cienošs kalna īpašnieks uzstādījis pacēlājus un nodrošinājies ar sniega lielgabaliem. Tiesa, ar sniegu tā ir, kā ir. Taču piedāvājums nespēj apmierināt pieprasījumu, precīzāk, tā kvalitāti, jo vai katrā vietā pacēlājs jāgaida pieklājīgā rindā.
Vietējās aktivitātes vērojot, I.Kanaškam prātā ieperinājusies doma, ka nebūtu slikti, ja Latvijas mēroga kalnu priekus varētu baudīt arī Jelgavas tuvumā. Jā, savs Gaiziņš pilsētai par ļaunu nenāktu. Varbūt pirmajā brīdī neticamā iecere ar laiku tik tiešām varētu iemiesoties konkrētā veikumā?
