Romantiskais laikmets ar priviliģēti dvēseliski izmocīto dzejnieka tēlu ir nogrimis vēstures dzelmē, priekšplānā izgrūžot veselas mūsdienu paaudzes.
Romantiskais laikmets ar priviliģēti dvēseliski izmocīto dzejnieka tēlu ir nogrimis vēstures dzelmē, priekšplānā izgrūžot veselas mūsdienu paaudzes, kurām intereses un iniciatīvas trūkums, prieka zudums, grūtsirdība un nespēks tiek apzīmēts ar vienu vārdu – depresija.
Pasaules Veselības organizācija depresiju pielīdzinājusi epidēmijai, kas vēl pilnībā neapjaustos apmēros plosās visā pasaulē. Speciālistu veiktie pētījumi pierāda, ka depresīvie traucējumi kļuvuši par visbiežāko slimību, kuras nopietnība nereti tiek noniecināta. Katru gadu pasaulē sev dzīvību laupa 800 000 cilvēku, kas par vienīgo izeju no sava depresīvā stāvokļa saskatījuši aiziešanu no dzīves.
Šis skaitlis liecina, ka no depresijas ik gadu bojā aiziet vairāk cilvēku nekā no tuberkulozes. Turklāt depresijas slimnieku skaits ar katru gadu palielinās. Lielākas bažas speciālistiem tomēr rada apstāklis, ka depresīvie traucējumi skar aizvien jaunākus cilvēkus. Pirms dažiem gadiem depresijas slimnieku vecums variēja starp 30 un 40 gadiem, bet pašlaik tas noslīdējis uz 18 līdz 25 gadu intervālu. Arvien biežāk no depresīviem traucējumiem cieš bērni un pusaudži. Pagaidām gan speciālisti nevar viennozīmīgi noteikt ne pašas slimības cēloņus, ne arī augošo tendenci, kas nosaka gados jaunāko cilvēku saslimšanu. Vieni zinātnieki slimnieku lielo skaitu saista ar izsmalcināto diagnostiku, kamēr pārējie slimības saknes meklē bioloģijā. Tomēr gan vieni, gan otri piekrīt apgalvojumam, ka par slimības izraisīšanu galvenokārt atbildīgas sociālās pārmaiņas un stress. Zinātnieki ir izvirzījuši vairākus faktorus, kas depresīvi ietekmē indivīdu:
* dzīves nestabilitāte, kurā lielu lomu spēlē bailes zaudēt darbavietu, kas savukārt spiež uzņemties lielāku sociālo un ģeogrāfisko mobilitāti;
* nepārtraukta informācijas plūsma, kurai īpaši pakļauti ir gados jaunāki cilvēki, kā arī bērni un pusaudži;
* atšķirīgā dzimuma noteikts faktors, jo sievietes ar depresiju slimo divkārt biežāk nekā vīrieši.
Jaunākie pētījumi pierāda, ka cilvēcei par pašas izveidoto aukstā aprēķina, konkurences un lielākas peļņas pasauli jāmaksā «skaidrā», proti, ar depresiju. Jo hormoni, kas parastos apstākļos ķermenim palīdz pārvarēt ārkārtējus nosacījumus, spēlē arī izšķirošo lomu depresijas izveidē. Pašlaik nākotnes līdzeklis depresijas ārstēšanai vēl nav atrasts, jo, lai meklējumi būtu efektīvi, jānoskaidro slimības cēlonis. Gēnu pētniecības laikmetā arī starp gēniem tiek meklēts «vainīgais». Pētot depresiju un tās sakarības starp dvīņiem, zinātnieki nonākuši pie secinājuma: ja viens no dvīņiem sirgst ar depresiju, tad pastāv 70 procentu iespējamība, ka arī otrs dvīnis ar šo slimību saslims. Salīdzinājumam – cilvēkiem, kuriem tuvu radinieku vidū neviens necieš no depresijas, saslimšanas risks ir tikai divi trīs procenti. Lai arī viens noteikts gēns, kas būtu «atbildīgs» par depresiju, nav atrasts, molekulārbiologi jau izteikuši pieņēmumu, ka depresīvus «nosacījumus» varētu veidot vairāki gēni.
Romantisko mākslinieku, tādu kā, piemēram, Johana Volfganga Gētes un Virdžīnijas Vulfas, grūtsirdība, kas 20. gadsimtā pieņēmusi epidēmijas apmērus, zinātniekiem pārgājusi mantojumā arī 21. gadsimtā, cerībā, ka vismaz tā garumā tiks atrasts risinājums.
