Aizvadītās vasaras skolēnu dziesmu svētkos koristu un klausītāju tūkstoši sastinga elektrizētās gaidās, kad Raimonds Pauls nesteidzīgi vēra aploksni, lai nosauktu Lielās balvas ieguvēju.
Aizvadītās vasaras skolēnu dziesmu svētkos koristu un klausītāju tūkstoši sastinga elektrizētās gaidās, kad Raimonds Pauls nesteidzīgi vēra aploksni, lai nosauktu Lielās balvas ieguvēju. Tikko maestro izrunāja vārdu «Anna», atspruka balsu un ovāciju slūžas: par Latvijā labāko tika atzīts Tērvetes pagasta Annas Brigaderes pamatskolas 5. līdz 9. klašu koris. Dace Reinika, kora vadītāja, protams, izjuta gandarījumu, taču vislielāko prieku viņai sniedza panākuma, uzvaras līksme bērnos.
Mūzikas velniņiem atdotais pirksts
Dzimusi Gaiziņā, uzaugusi un mācījusies Pļaviņās, Dace ar toreizējo uzvārdu Gailīte jau kopš 4. klasītes bija pārliecināta: viņa mācīsies mūzikas vidusskolā. Tētis un mamma bija pedagogi. Viņi un klavierskolotāja Rita Lēpe bija tie, kas meitenē redzēja un veicināja muzikalitāti.
Dacei patika piedalīties konkursos. «Ko tu proti», piemēram. Vai vēl – radiokonkursā, kura 3. kārtā bija jāsacer un pašai jāizpilda dziesma. Dace uzvarēja. Panākumiem sekoja televīzijas tiešraide, kurā 4. klases skolniece izpildīja pati savu dziesmu. Tagad kā vienu no bērnības gaišākajām relikvijām Dace glabā vēl nedrošas rokas rūpīgi rakstītu nošu manuskriptu.
Tad bija klavierspēles klase Cēsu Mūzikas vidusskolā, dažādi koncerti, uzstāšanās. Grūti bija nodalīt, kas ir patīkamāk – uzstāties pašai vai pieteikt citu priekšnesumus: Dace nešķiroja, viņa vienlīdz aizrautīgi spēlēja klavieres un vadīja koncertus. Savā skolā Pļaviņās viņa bija gide, ap viņu arvien viss virmuļoja.
Mūzikas skolu beidzot, Dace apzinājās, ka nekad nekļūs par koncertējošu pianisti: tur jābūt izcilam talantam. Un vēl šobaltdien viņa ir pārliecināta, ka pareizi izvēlējusies studijas Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, kur apguva mūzikas pedagoģiju un diriģēšanu.
Daudzi jelgavnieki vēl atceras slavenu duetu – Raimondu Redbergu un Māri Švinku. Dace bija R.Redberga klavieru klases studente Daugavpilī. Studiju laikā grupā bija tikai 10 cilvēku. Viens no viņiem – Arturs Reiniks. Apprecējās. Un jau 3. kursā piedzima Lauris. Mēdz uzskatīt, ka bērns varot traucēt mācībām, dzīve it kā apstājoties utt. Dacei dēls bijis drīzāk dzenulis, kas motivēja pagūt, spēt, pierādīt, ka viņa var – visu. Tolaik dažiem pašiem labākajiem studentiem mēdza piešķirt Ļeņina, Marksa personālās stipendijas. Divus gadus – pirms un pēc bērna piedzimšanas – Dace bija A.Upīša stipendiāte. Bija gods un gandarījums, taču tie arī bija 65 rubļi, branga nauda studentiem.
Drīz ceļa negadījumā gāja bojā Daces tētis. Dēls bija tas, kas palīdzēja izturēt…
Divi mūziķi vienā skolā
Institūtu beidzis, Reiniku pāris atgriezās Artura dzimtajos Auros Dobeles rajonā. Turklāt A.Brigaderes astoņgadīgajā skolā bija vajadzīgi mūzikas skolotāji. Kopš 1981. gada līdz pat šai dienai Dace un Arturs dzīvo un strādā Kroņaucē. Arturs vēl ir mūzikas skolotājs Auru skolā, Dace 10 gadu pasniedza klavierspēli Dobeles Mūzikas skolā. Pedagogi Latvijā nekad netika lutināti ar lielām algām, tāpēc par dzīves normu kļuva darbs katram divās vietās plus vēl kora mēģinājumi, uzstāšanās, Arturam – ansamblis, spēlēšana ballītēs… Kad vēlāk piedzima Rūta, neskaitāmas reizes meitēns kaut kur aiz skatuves jau bija cieši aizmidzis, kad vecāki modināja, lai pēc koncerta brauktu mājās. Varbūt tas bija nežēlīgi pret bērniem, varbūt varēja šķist, ka vecāki ir vieglprātīgi, taču – visa ģimene vienmēr un visur bija kopā.
Un tikai kopā.
Bērni kopš mazotnes ieelpoja skaņas. Tā vien šķiet, ka arī pirmos soļus spert abi iemācījās uz skatuves dēļiem. Kad dēlam bija pieci gadiņi, viņš pirmoreiz Vecauces pilī uzstājās ar solodziesmu «Lielā zivs». Lai puiku redzētu kamera (toreiz bija tāds TV raidījums «Tiekas kaimiņi»), tika uzmeistarots paliktnis. Mūzikas kritiķis Guntars Pupa tad atzina: «Nu «Lielā zivs» atradusi īsto īpašnieku.» (Pirms tam šo dziesmu dziedāja tikai Olga Rajecka.) Bet «Menueta» vadītājs Jānis Blūms, reiz atbraucis uz Dobeli, noteica: «Nu, tā, puika, ja tu gribi dziedāt, tad tev mani arī jāklausa.» Tā arī dēls tika «ievilkts» mūzikā, televīzijā, nemitīgā jaunradē.
Ar «glanci» vai nemaz
1989. gadā lielajā un slavenajā Tērvetes kolhozā nolēma būvēt jaunu skolu. Vēl nebija ielikti pamati, kad priekšsēdētājs Viesturs Gredzens jau par skolas direktori bija izraudzījies Daci Reiniku. Viņai pašai ļoti negribējās. Bet Gredzens teica: «Ja piekritīsiet, varēsiet pārstumt klavieres pretējā, trīsistabu, dzīvoklī.» Bija divi bērni un vilinājums pārāk liels. Tāpēc Dace bija tā, kas svinīgi nolasīja «vēstījumu nākamajām paaudzēm», ko kapsulā iemūrēja jaunās skolas pamatos. Un – pārstūma klavieres.
Jaunā skola līdz galam nav uzcelta vēl līdz šim. D.Reinika joprojām saimnieko vecajā ēkā. Bet viņa joprojām patur vērā V.Gredzena vārdus: ja kaut ko dara, jādara ar «glanci» vai – nemaz.
Pirmā naudiņa, ko direktorei izdevās izcīnīt, tika izdota zāles remontam: tā bija telpa, kur pulcējas visa skola, kur ierodas ciemiņi, kur notiek koncerti – zāle nedrīkst būt nomācoša. Pēc tam sekoja arvien citas vajadzības: ūdensvads, otrā stāva gaitenis, jauni logi, sporta inventārs, tualetes… No malas ienākušajiem viss tas nešķiet kaut kas īpašs. Bet tiem, kas dzīvo un strādā uz vietas, katrs sīkums ir ļoti nozīmīgs – tās ir labas un patīkamas pārmaiņas.
Arī tagad direktorei raizes dara līdzekļu trūkums. Taču to simtkārt atsver tādi brīži kā, piemēram, pirms aizvadītajiem Ziemassvētkiem: kāds tētis ziedoja 600 latu. Un skola tika pie četriem jauniem logiem. Dace Reinika saka: tādās reizēs trūkst «pareizu» vārdu, jo kaklā – kamols.
Administrēšana nav viegla, jo īpaši lauku skolās. Kadru problēma. Katastrofāli trūkst matemātikas pasniedzēja. Bet, lai aicinātu, ko viņam var piedāvāt? Pārtikuša kolhoza laiki sen pagājuši, piemērots dzīvoklis ir problēma, alga – knapa.
Bet bērniem vajag labus pedagogus. A.Brigaderes skolā valda princips: panākt, ka tā nav sliktāka par iespējām mācīties pilsētās. Lai piesaistītu bērnus. Lai skolai izveidotu savu seju. Kā to panākt? Dace izvairīgi teic: viņas maģistra darbu tā arī saucot – «Skolas sejas veidošana». Tajā viņa mēģināšot visu izskaidrot. Bet vispār viņas skolai seja jau esot. To veido panākumi pašdarbības konkursos, audzēkņu zināšanas un godalgas republikas mācību priekšmetu olimpiādēs. Bērnu spējas jāuztausta, pēc tam viņi pēc iespējas «jāizgrūž» ārpus ierastās vides, jāiesaista konkursos, olimpiādēs, jādod iespēja sevi apliecināt. Jādod spārni un jāļauj tie izplest. Jāmudina sevi pilnveidot.
Tērvetē ir spējīgi matemātiķi, lieliski pedagogi – angļu valodas, vizuālās mākslas un citu priekšmetu skolotāji. Bet apstāties nedrīkst. Aptuveni trešdaļa pedagogu ir pensijas vecumā, jānāk jaunajiem, bet tad jārēķinās ar jau minētajām grūtībām – sadzīvi utt.
Gandarījums uzliek pienākumus
D.Reinika atzīst, ka viņa nekad nebūtu uzņēmusies direktores slogu, ja Tērvetē nedzīvotu. Tērvetei ir skanējums Latvijā, tur lieliska daba, sakārtotība, kas stimulē aktīvu rīcību. Un – bērni.
«Apzinos, ka es pati neprotu tik daudz, cik māku iemācīt citiem,» atzīst Dace. Cik enerģijas prasa kora mēģinājums? No Daces – reizes septiņas desmit vairāk nekā no dziedātājiem. Piespiest «izdot ārā» dziesmu – tur ir jānopūlas. Bērni, protams, ir pakļāvīgāki, pieaugušo čaula ir cietāka. Bet jāpanāk, lai dziesmai būtu ne tikai perfekts skanējums, bet arī – koristu izskats. Un visam klāt – sirds. Toties tad, ja sāk skanēt, o, tad koris tam veltītos spēkus atdod ar uzviju! Gandarījums ir eliksīrs, kas rada jaunu enerģiju. Bet gandarījums arī uzliek pienākumus. Skolas kora izcīnītā Lielā balva, piemēram, radīja iespēju un pienākumu uzstāties Doma baznīcā, UNICEF Bērnu aizsardzības dienas noslēguma koncertā Latvijas Televīzijā, Pēterbaznīcā Ziemassvētku priekšvakarā. Februārī paredzēta uzstāšanās laureātu koncertā, bet īpaši atbildīgs ir uzaicinājums korim sešas minūtes dziedāt pasaules zēnu koru festivālā, kas aprīlī paredzams Rīgā.
Skolas direktore dodas ar skolēniem visos braucienos, jūt līdzi un atbalsta ne tikai dziedātājus. Ceturtdienas rezervētas mācībām maģistrantūrā. Otrdienas – pieaugušo jauktajam korim «Tērvete». Ikdiena – skolai. Tomēr vēl atliek laiks gan mājas solim, gan priekam par dēla gaitām (Lau-
ris – nu jau pieaudzis, mācās žurnālistiku, vada TV raidījumus un vispār ir enerģisks un daudzsološs), gan meitai. Ja iznāk starp skolu un kora mēģinājumu vai kādu kārtējo braucienu atkrist krēslā atvilkt elpu, tad aptver – cik liels ir nogurums. Bet jau pēc brīža dīkā bezdarbība sāk tracināt un dzen atkal darīt, mācīt, koncertēt, priecāties, just līdzi – dzīvot nepārtrauktā karuselī, kas iegriezts jau kopš bērnības. Un to griezt Dace palīdz arī pati.
