Jelgavas Domes kungi gudro, ko darīt un kur likt «superīgo» estrādi, kas «grezno» Lielupes krastu.
Jelgavas Domes kungi gudro, ko darīt un kur likt «superīgo» estrādi, kas «grezno» Lielupes krastu. Esmu to bleķa karkasu arī tuvumā apskatījusi, tikai neko estētisku tur neredzu. Tagad domā pārcelt estrādi uz saliņu. Vai tur tā kļūs glītāka un labāk iekļausies debess un upju zilumā, koku un krūmu zaļumā?
Jelgavas vadība nezina, ko darīt ar Uzvaras parku. Manā agrā bērnībā to sauca par Vienības parku, tautā – arī par Ļurbeni. Kādreiz tur rīkoja bērnu svētkus. Arī pirmajos pēckara gados parks bija iecienīta atpūtas un bērnu rotaļu vieta. Uzvaras parkā notika gan rajonu, gan skolu dziesmu un deju svētki vairāku gadu garumā. Tika rīkotas brīvdabas izrādes, koncerti, dejas.
Pirms gadiem desmit Satiksmes ielā sāka dzīvot man ļoti tuvi cilvēki ar diviem maziem puikiņiem. Bieži biju ar viņiem kopā.
Tad kādā karstā vasaras dienā atcerējos netālu esošo Uzvaras parku un nolēmu ar bērniem turp aiziet. Jutos sarūgtināta, jau tajā ieejot. Celiņi nobērti ar rupju granti, kurā daudz lielu oļu un akmeņu. Grūti jau pieaugušajam iet, kur nu vēl bērnu mazajām kājelēm soļus spert. Pretī savu atvasīti ratiņos vizināja jauna māmiņa. Gandrīz ik uz soļa viņai vajadzēja padomāt, kā apbraukt akmeņus un izmalties pa granti. Pagriezos ar zēniem uz estrādes pusi – skatītāju soli izlauzīti. Uzkāpām estrādē – vai tā maz ir estrāde? Drīzāk tā atgādināja baļķu nocietinājumu ap Rīgu filmā «Vella kalpi». Izlīdām caur baļķu spraugām estrādes aizmugurē. Riebumā novērsos un vācu savus puikas prom, iekams nav saminuši kājeles cilvēku izkārnījumos. Jutos smagi vīlusies, redzot tik nesakoptu un netīru kādreiz tik iecienīto iedzīvotāju atpūtas vietu.
Nu tikai tagad mūsu domnieki atcerējušies par šo parku un nezina vairs, ko ar to iesākt. Acīmredzot nevienam pārdot nevar. Nepērk. Bet vai daudz līdzekļu vajadzētu, lai parku sakoptu un atdotu tam dzīvību?
Bieži dzirdami pārmetumi par komunistu laikā saceltajiem «guļamvagoniem», kur cilvēkam grūti neapmaldīties. Bet Uzvaras ielā pie parka nevienam nevajadzīga skumst gracioza ēka. Pēc kara tur tika ierīkots Linu kombināta klubs. Nezinu, kāds liktenis pašreiz šo māju piemeklējis. Atceros, parka pusē to greznoja skulptūras. Viena vai divas? Vienu ir saglabājusi tā laika fotogrāfija.
Kādēļ mums viss jāsagrauj, jāpārvērš drupās? Baidos, ka vēl pēc gadiem mūsu pilsēta vairs neatšķirsies no tās, kuru mēs ieraudzījām 1944. gada rudenī, atgriežoties no bēgļu gaitām. Vai tiešām nespējam sakopt savu pilsētu? Neļausim visam pārvērsties mēslainēs, sevišķi pilsētas nomales, kuras vēl nav iekārojuši naudīgi biznesmeņi. Sargāsim un sakopsim to, kas mums jau pieder, ko mums atstājis iepriekšējais laiks!
Nelda Kraukle, jelgavniece kopš 1935. gada
