Mintauts Buškevics, kam ikdienas darbs galvenokārt saistīts ar brīvā laika organizēšanu citiem, prot novērtēt miesas un gara harmoniju.
Mintauts Buškevics, kam ikdienas darbs galvenokārt saistīts ar brīvā laika organizēšanu citiem, prot novērtēt miesas un gara harmoniju. Tāpēc pašam Kultūras centra direktoram
vaļasbrīži ir sportiski.
Kopš pusaudža gadiem Mintauta lielākā aizraušanās ir kalnu tūrisms.
Īpašu Fortūnas rituālu kalnos kāpējiem gan neesot, bet paražas gan. Tiklīdz tūristu autobuss šķērso Jelgavas robežu, ik dienas katrs braucējs savas izjūtas pieraksta grāmatā. To interesanti palasīt, atgriežoties mājās. Bet, kad virsotne iekarota, viņi ēd «saldējumu» – no bundžām. Tā garšo sasaldēts iebiezinātais pilnpiens. Piezemēšanās fināls ir iešana pirtī.
«Kalna pakājē ir ezeri ar stindzinoši aukstu ūdeni. No akmeņiem uzbūvējam kurtuvīti un kurinām uguni, kamēr akmeņi sakarst. Uztaisām koka karkasu, to pārsedzam ar plēvi, kuru kalnos ņemam līdzi, lai naktīs teltis nesalītu. Uzmetam karstajiem akmeņiem ūdeni un ejam «pirtī». Gars ir tāds, ka pie zemes vien gribas. Beigās visi metas ezerā un čūkst kā kramiņi.»
Nokāpjot no kalna, tūristiem pieklājas meklēt «līdzekļus», kas līdzētu īsināt ceļu līdz tuvākajai civilizētajai apmetnei.
«Redzam – ir! Kāds vietējais izbraucis zaļumos ar «gaziku», varbūt aizved. Šie piekrīt un vēl mūs uzcienā. Kārtīgi ieturamies, izrunājāmies un nākamajā rītā kāpjam kravas kastē, bet tā līkumos aizdomīgi sasveras. Jocīgi arī, ka mašīna bremzē tikai tad, kad tiek pārslēgts ātrums. Iebraucam ciematā, tuvojas vienīgais luksofors, bet šis nemaz netaisās bremzēt. Labi, ka iedegas zaļā gaisma. Vēlāk jautājām, kas īsti ir to ar mašīnu. Saka – tikko atvedis no ziemeļiem un devies kalnos «apmazgāt». Kaste svārstās, jo piestiprināta daļēji, bremžu arī nav.»
Nakti pārlaižam turpat, dzirdami šāvieni. No rīta saimnieks paskaidro, ka viens no ciema atvadījies no dzīves, jo nav ievērojis vietējos likumus. Uzzinām arī, ka ciemiņiem šodien jāpiedalās volejbola turnīrā.
Tomēr «gaziks» piestājis vēl vienā pagalmā, kur pilnā sparā notikuši apgraizīšanas svētki. Iniciējamie ietupināti bedrē – tā, ka ārā vīdējušas vien galvas. Pārējie ērti iekārtojušies dārzā uz paklājiem. Apkārt, protams, daudz ēdamā, bet augstos viesus namatēvs karsti lūdz iekšā.
«Neliela telpa, bet viss noklāts ar firziķiem, melonēm, arbūziem… Atkal nes plovu! Mums par prieku atsauc muzikantus. Mūzika nav saprotama, maigi sakot, bet klausāmies. Skatos: neviens neēd. Saku: veči, jāēd, rīt taču nedos! Kā mazas bumbiņas izveļamies no mājas un… spēlēsim volejbolu. Taču, izrādās, – vispirms jādejo. Kad beidzot mūs ved uz spēles laukumu, ciema bērni skrien apkārt, ķeras pie rokām kā filmās, kur rāda amerikāņus Āfrikā. Nu nebija tā spēle nopietna no mūsu puses. Zaudējām. Vietējie saka: tā gribējām, lai jūs uzvarat. Par pirmo vietu taču bija paredzēta balva – dzīva aita.»