Tikko muzikants uzkāpa uz skatuves un lika ieskanēties akordeonam, zālē sēdošo sirdis notrīsēja tramīgi un bijīgi: tas nebija tikai akordeons, tas bija orķestris, nē, īsta skaņu lavīna, kas apņēma, pārņēma, pacēla, aizrāva…
Tikko muzikants uzkāpa uz skatuves un lika ieskanēties akordeonam, zālē sēdošo sirdis notrīsēja tramīgi un bijīgi: tas nebija tikai akordeons, tas bija orķestris, nē, īsta skaņu lavīna, kas apņēma, pārņēma, pacēla, aizrāva – prom no telpas, no pelēcības, no šīs dzīves grūtībām – un uznesa sirdis tai mirdzošajā augstumā, no kura visu var redzēt un visu piedot. Pasīka auguma puisis ne tikai demonstrēja virtuozu spēli un mūsdienu elektronikas iespējas, bet aizskāra tās neredzamās stīgas, kas cilvēkos ilgpilni vibrē pēc kaut kā liela, cēla, nozīmīga.
Tuvākajās dienās Māris Balaško koncertēs jau 890. reizi – Dobelē. Bijuši koncerti, festivāli, uzvaras konkursos Latvijā, Dānijā, Somijā. Neapšaubāmi, Māris ir viens no tiem, ar kura spēles manieri un pilnīgi jauno akordeona filosofiju identificēs Latviju.
Mūzikas prasmes saskaitāmie
Bērnībā mājās bija bungas un veca septiņstīgu ģitāra. Uz tās puišelis mēģināja nospēlēt pirmās melodijas, turklāt tikai uz vienas stīgas. Viņam bija laba balss, un jau kopš mazotnes viņu sajūsmināja austriešu jodelēšana. Vecāki, manīdami Māra interesi par mūziku, sarunāja privātskolotāju. Viņa, mācīdama akordeona spēli, laikam arī bijusi laba psiholoģe: puikam nelika «drillēt» gammas un etīdes, tāpēc nodarbības neuzdzina šermuļus, bet tikai arvien dziļāk «ievilka» mūzikā. Drīz Māris sāka mācīties bērnu mūzikas skolā. Pēc tam bija akordeona klase J.Mediņa mūzikas koledžā. Jau mūzikas skolas laikā viņš ar draugiem brīvos brīžos spēlēja ansambļos, tad pirmoreiz saskārās ar skaļruņiem, mikrofoniem. Pēdējā klasē pievērsās popmūzikai. Pienākot laikam izšķirties par nākotni un izvēlēties profesiju, vajadzēja izsvērt iespējas. Latvijas Mūzikas akadēmijā nebija akordeona klases, toties gatavoja skaņu režisorus. Vēl atlika vai nu mācīties tieši akordeona spēli Viļņā, vai kļūt par mūzikas pedagogu. Pēdējā iespēja vilināja vismazāk. Domājot par priekšdienām, par to, ka var būt noderīgas arī lietišķas zināšanas, Māris iestājās skaņu režisoru kursā. Jau kopš bērnības viņš bija daudz uzstājies, jaunākajā grupā ieguvis uzvarētāja diplomu Latvijas akordeonistu konkursā, koledžas laikā – otro vietu republikas konkursā. Studiju gados uzstāties iznāca arvien biežāk. Nereti – televīzijā, kur tolaik bija raidījumu cikls «Spēlē tautas mūzikas un lauku kapelas». Stažēšanās notika Latvijas Radio. Tur Māris piedalījās dažādu roka grupu, solistu ierakstu veidošanā (tie vēl tagad nereti skan ēterā). Gadu pastāvēja Latvijas Radio bigbends, kas arī puisim deva labu pieredzi. Lai gan skaņu režijas fakultātē akordeona spēle nebija mācību priekšmets, rektors Juris Karlsons Māra aizraušanos un prasmi bija ne tikai pamanījis, bet arī visādi veicināja. Mūzikas skolas laikā Imants Zemzars Mārim fakultatīvi pasniedzis kompozīciju, vēlāk to viņš mācījās pie Viļņa Salaka, Selgas Mences. Kad Māris mācījās Mūzikas akadēmijas trešajā kursā, J.Karlsons bija uzrakstījis mūziku filmai «Dvēsele aizvējā» un piedāvāja Mārim piedalīties ierakstā, bet drīz arī iespēju doties uz Dāniju, uz Bornholmu, lai papildinātu akordeona spēles prasmi Kopenhāgenas Karaliskās mūzikas akadēmijas meistarklasē.
Latvietis Eiropā koka tupelēs
Dānijā M.Balaško mācījās pie mūzikas profesora Mogena Elegarda. Dāņi ļoti aizstāv savu akordeona skolu. Viņi spēlē nevis mums pierasto akordeonu ar klaviatūru, bet gan ar podziņām. Ārēji dāņu akordeons ļoti atgādina krievu bajanu, tikai podziņu izvietojums ir pilnīgi citāds un arī skanējuma tembrs nav tik spalgs, bet gan raksturīgs mums ierastajam akordeonam.
Mācību laikā Bornholmā Māris ļoti daudz vērtīga guva ierosmju līmenī, jo dāņiem ir daudz mūsdienu komponistu, kas raksta mūziku tieši akordeonam. Uzturoties Dānijā, puisis ieguva akadēmiskās zināšanas. Prombraucot viņam sadāvināja daudz nošu. Māris uzskata, ka pagaidām klausītāji Latvijā nav gatavi šādai mūzikai, tāpēc notis un idejas glabājas kaut kur rezervē, jo gan jau (tam Māris tic) pienāks laiks arī tām.
Mārim meistarklasē mācoties, dāņiem bija interesanti klausīties arī viņa spēli, kompozīcijas, kas ievērojami atšķīrās no dāņu tradicionālajiem priekšstatiem par akadēmisku spēli. Meistarklases noslēguma koncertā Māris, kam jau agrāk bija dažas idejas par šova elementu izmantošanu akordeona spēles laikā, priekšnesumu sniedza, tērpies stilizētā tautas tērpā un koka tupelēs. Viņš atskaņoja kādu savu kompozīciju, ar tupelēm piesizdams takti. Neko līdzīgu dāņi līdz tam nebija piedzīvojuši, tāpēc Māris ar izdomu, priekšnesuma pasniegšanas veidu iemantoja nedalītu atzinību. Profesors improvizētā skatuves intervijā toreiz sacīja: «Nu tad jums jātaisa pašam savs šovs!»
Nepagāja ilgs laiks, kad Māris saņēma aicinājumu piedalīties starptautiskā akordeonistu konkursā. Un diezgan pārsteigts konstatēja, ka Dānijā ir vēl viena mācību iestāde, kur māca akordeona spēli – Dānijas Harmonijas akadēmija –, kas, kā izrādījās, pārstāv tā saucamo brīvo žanru, atzīstot jebkādu mūzikas stilu, sākot ar akadēmisko, beidzot ar popmūziku. Konkursā bija jāspēlē viens obligāts skaņdarbs un divi izvēles, jebkurā stilā – vai ar solistu, vai ar dejotājiem, jebkāda orķestra pavadījumā –, ko vien vēlies, lai tikai akordeons būtu soloinstruments. Protams, nekādu pavadītāju sastāvu uz Dāniju Māris paņemt līdzi nevarēja, vajadzēja ņemt talkā tikai savu tēlu. Tāpēc viņš spēlēja divas paša kompozīcijas (viena – blūzs, otra – drīzāk bugi-vugi stilā), ietverot vokālu – mazu epizodi angļu valodā ar paša tekstu – kā «rozīnīti». Viņš bija vienīgais konkursantu vidū, kas pats arī dziedāja. Un kļuva par laureātu.
Pēc dažiem mēnešiem Māri aicināja piedalīties starptautiskā akordeonistu festivālā Dānijā. Tajā bija ļoti daudz dalībnieku gan no bijušās savienības, gan no Francijas, Slovākijas, Čehijas. Arī festivālā Māra spēle tika novērtēta ļoti atzinīgi.
Pēc tam sekoja uzaicinājums uz Somijā, Ikalinenā, tradicionāli ik gadu rīkoto akordeonistu festivālu «Sarkanās neļķes». Arī somi spēlē uz podziņu akordeona. Šis mūzikas instruments ir ļoti izplatīts, daudzi mūsdienu somu komponisti raksta skaņdarbus akordeonam. Piemēram, līdzīgi kā Latvijā gandrīz visi prot tautasdziesmas «Pūt, vējiņi!» vai «Kur tu teci, gailīti mans», Somijā ikviens zina «Somu polku» un «Trīcošās lapas» akordeona izpildījumā. Festivāls Ikalinenā norit veselu nedēļu un ir ļoti populārs: katru darbdienu dienas laikā klausītāju bija pilna lielā sporta halle. Uz festivālu bija aicināti akordeonisti no ASV, Krievijas, Īrijas, Kanādas, Spānijas… Īpaši negaidīts bija spāņu priekšnesums: kultūru mijiedarbības ietekmē viņi savā priekšnesumā bija apvienojuši spānisko kolorītu ar austriešu jodelēšanu, kas Mārim bijusi tuva jau kopš bērnības.
Māris bija lūgts uzstāties vai nu ar latviešu, vai ar savām oriģinālkompozīcijām, jo līdz tam Somijā neviens no mūsu valsts nebija akordeonu spēlējis. Somus interesēja kaut kas oriģināls un eksotisks. Māris uzstājās ar paša kompozīcijām – atkal tautiskā stilā, ar visām koka tupelēm – un tika uzņemts ar nedalītu interesei un atzinību. Tādu spēles manieri somi nebija dzirdējuši.
Tandēmā ar aktieriem
Jau līdztekus mācībām akadēmijā Māris arvien vairāk bija pievērsies kompozīcijai, un ar laiku komponēšana no vaļasprieka vērtās reālā darbā, sadarbībā ar aktieriem.
Vispirms tika muzicēts kopā ar Rolandu Zagorski, kas rosināja, lūdza pamēģināt uzrakstīt dažas dziesmas, no kurām trīs četras iegūla pastāvīgā repertuārā. Dažas melodijas savā repertuārā iekļāva arī neilgu laiku pastāvējušais Latvijas Radio bigbenda orķestris. Kopā ar Rolandu Zagorski Māris uzstājās gan Nacionālajā teātrī, gan brauca koncertēt, – kur vien tika aicināts. Īpaši lauku kultūras namos tika pieprasītas dziesmas «Tik greizi veca dziesma skan», «Mahorkas dziesma», «Par ābeles lapu», «Roze, roze». Kad pirms pieciem gadiem R.Zagorskis gatavoja savu benefici, Māris komponēja jau otru dziesmu ciklu – ar E.Veidenbauma dzeju. Sekoja koncerti kopā ar Rūdolfu Plēpi, Andri Daņiļenko, neskaitāmi solokoncerti.
Sadarbojoties ar aktieriem, M.Balaško arvien kaut ko smēlies arī sev. Tāpēc viņa uzstāšanās arvien ir neliels teatralizēts priekšnesums, kur katra kustība, vārds ir rūpīgi pārdomāts. Mūzikas atskaņojumu caurvij nelielas intermēdijas, reizumis – anekdotes. Un Māris, protams, arī dzied. Tas viss ir viņa radītais tēls: ja arī zālē klausītāju vidū ir tādi, kas no mūzikas nesaprot itin neko, viņi redz kustības, un tās daudziem patīk. Bet ir gadījies, ka dažam labam no priekšnesuma visvairāk prātā paliek… anekdotes.
Akordeons un bizness
Jau ilgu laiku Mārim bija iecere radīt pašam savu instrumentu, kas ļautu pilnīgāk izkopt savdabīgo izpildījuma manieri. Desmit gadu pagāja, līdz iecere tika īstenota. Būdams profesionāls skaņu režisors, viņš apvienoja visas savas mūziķa spējas ar elektroniku, radīdams elektronisko akordeonu. Iespējams, kaut kur pasaulē ir līdzīgs instruments, taču to, kas tajā «iekšā», Māris neizpauž. Tāpēc viņa solokoncerti, katrs priekšnesums ir ļoti savdabīgi, akordeons skan gan kā klavieres, gan kā ērģeles, gan kā vesels orķestris. Kopā ar skatuviskām kustībām un vokālu priekšnesums atstāj unikālu iespaidu.
Māris repertuāru veido ļoti rūpīgi un ilgā laikā. Viņš ir gatavs tam, ka klausītāju vidū ir cilvēki ar dažādu muzikālo gaumi un uztveri. Svarīgi apzināties katra koncerta mērķauditoriju. Cilvēkiem, kam patīk šlāgeri, būs vienaldzīgas mūsdienīgas kompozīcijas. Savukārt jauniešu auditorijai nu nekādi neder mūzika «Pie Dzintara jūras» garā. Vispār M.Balaško ar visu savu būtību, repertuāra izveidi un priekšnesuma manieri cenšas lauzt stereotipu, ka akordeons ir domāts šlāgeriem. Katram mūzikas instrumentam ir savi klasiskie skaņdarbi, tikai akordeonam nav. Taču tādi var būt! Tikai klausītājs jāaudzina, jāmaina akordeona uztvere, izmantojot mūsdienīgus ritmus, kolorītu, arī kiču.
Mārim nav pastāvīgas darba vietas, viņš ir tā dēvētā pašnodarbinātā persona. Akordeona spēle ir viņa «bizness», kurā viņš ir gan izpildītājs, gan režisors un menedžeris. Kā jebkurā biznesā, pieprasījums rada piedāvājumu. Māris tikai konsekventi mēģina «pieradināt» klausītājus uztvert akordeonu kā mūsdienīgu instrumentu, kam paredzama liela nākotne. Taču klausītājiem neko nedrīkst piespiest ar varītēm, jāprot smalki balansēt uz robežas starp tradicionālo un neierasto. Ja proporcijas tiek rūpīgi ievērotas, publikai piedāvāta tāda mūzika, ko tā labprāt «ņem pretī», mūzikas komercializācijai nevajadzētu biedēt. Mūzika taču ir Māra vienīgais iztikas avots.
Pirms gadiem trim viņš izdeva savu kaseti, tagad gan nekādā gadījumā neizdotu ierakstus līdzīgā izpildījumā. Nupat pirms Ziemassvētkiem viņš saņēmis divus piedāvājumus ierakstīt kompaktdiskus. Taču – mūziku pasūta tas, kas maksā, un tāpēc mūziķim pagaidām nav īsti pieņemams pieprasītais repertuārs: viņš grib būt pats. Oriģināls. Atpazīstams. Mūsdienīgs, stereotipus ignorējošs, drosmīgs. Un pāri visam – ļoti kvalitatīvs.
M.Balaško atsaucas uz aicinājumiem koncertēt gan uz profesionālām skatuvēm, gan lauku kultūras namos, dažādos publiskos un slēgtos pasākumos. Daudzi ogrēnieši viņu iepazina konkursa «Mis un Misters Ogre» laikā, citi viņa mūziku klausījušies prezentāciju šovos reklāmas akcijās. Kopā ar populāriem aktieriem viņš uzstājas arī tādos masu pasākumos kā, piemēram, Edgara Liepiņa piemiņas koncerts Saulkrastu estrādē pērn. Bija sapulcējušies kādi 6000 apmeklētāji. Koncertu vadīja Guntis Skrastiņš, uzstājās Andris Daņiļenko, Aivars Brīze, Žoržs Siksna, vēl citi pazīstami mākslinieki. Ar diviem solonumuriem – arī Māris Balaško. Pēc koncerta ap akordeonistu pulcējās autogrāfu tīkotāji. Un Māris tos dalīja gan uz programmiņām, gan uz biļetēm, cepurēm, biksēm, rokām, kājām, pat uz kādas pieres un plašā vēzienā – arī uz kādas automašīnas sāniem. Tomēr pats neparastākais bija kādas kundzītes lūgums māksliniekam atstāt autogrāfu viņas pasē. Nacionālā teātra repertuārā gadus piecus bija Andreja Upīša «Zaļās zemes» dramatizējums. Krogus ainā īstas ermoņikas katrā izrādē neīsti spēlēja «krogus muzikants» Māris Balaško. Kad ar kolēģi intervējām mūziķi teātra telpās, viņš pēkšņi iedomājās veco instrumentu sameklēt kādā skapī. Ermoņikas pēkšņi ieskanējās laikmetīgi, draiski, pārgalvīgi un – neparasti. Mani pārsteidza, cik veikli viņš spēlē tik atšķirīgus instrumentus – mūsdienīgu elektronisko akordeonu un senas ermoņikas. Jautāju, vai izjūta nav mazliet līdzīga, kā no lepna mersedesa pārsēžoties vecā zaporožecā.
Nē, Māris atbildēja, drīzāk jau veclaicīgā karietē.
