Sociāldemokrātu ierosinājums mainīt valsts Satversmi, ļaujot Latvijas pilsoņiem pašiem vēlēt savu prezidentu, nepārsteidz.
Sociāldemokrātu ierosinājums mainīt valsts Satversmi, ļaujot Latvijas pilsoņiem pašiem vēlēt savu prezidentu, nepārsteidz. Protams, daudzi (pamatoti) tajā steidz saskatīt savtīgas politiskās intereses un pašvaldību priekšvēlēšanu trikus, taču, manuprāt, ja patiešām grib diskutēt par Latviju kā eventuālu prezidentālu republiku, ir jāskatās uz pašu problēmas kodolu, proti, uz sabiedrības vērtīborientāciju.
Par vērtīborientāciju jeb jēgpilnu sabiedrības orientieri šajā kontekstā jārunā tālab, ka tieši tā pa lielai daļai kopš neatkarības atgūšanas ir uzturējusi pie dzīvības šo prezidentālas republikas ideju, ko aktualizēt pirms sociāldemokrātiem savulaik, tiesa, neveiksmīgi, ir centusies jau Zemnieku savienība. Salīdzinot pētījumus, kas veikti 90. gados, ir redzams, ka šī vēlme pēc «stingrās rokas» un vienas personas valdīšanas Latvijas sabiedrībā ir pat augusi. Loģiski ir meklēt cēloni šādai tendencei sabiedrības apziņā. Un cēlonis ir saistīts ar komunistisko režīmu, kas Latvijā valdīja vairākus gadu desmitus. Tieši komunisms daļā šodienas elektorāta «iedēstīja» valsts lomas absolutizācijas tradīciju (vērtību), kuras būtība ir šāda: pēc iespējas mazāk iesaistīt indivīdu reālajā politiskajā dzīvē. Tāda tradīcija nozīmē sabiedrībā radīt alkas pēc kāda abstrakta baltā tēva, ar kuru asociēt valsti. Atbilstoši šodienas Latvijas topošajai demokrātijai šī tradīcija ir nedaudz apsūbējusi, taču atliek vien veikt kārtējo socioloģisko aptauju, lai redzētu, ka vairāk par pusi vēlētāju gribētu paši izlemt, kas tad īsti būs Valsts prezidents. Analizējot 90. gadu situāciju, kā galveno šķērsli, kas nav ļāvis izzust šai tradīcijai, ir jāmin Latvijas varas institūcijas, kas pirmajos neatkarības gados un faktiski arī vēlāk neveidoja aktīvu politiku, kas stimulētu pilsoniskās sabiedrības veidošanos. Nedodot efektīvu motivāciju, kālab pilsonim ir jāiesaistās valsts pārvaldes procesos, kas demokrātiskā valstī būtu normāla parādība, tika veicināts, ka ievērojama daļa sabiedrības vēl joprojām uz politiskajiem procesiem noraugās ar zināmu distanci, uzskatīdami, ka tur «augšā» ir tikai ūsaini un bārdaini zagļi. Citiem vārdiem, vēlme pēc viena cilvēka varas ir likumsakarīgas sekas tam, ka tie daudzie, kas bijuši pie valsts stūres, sabiedrību nav iesaitījuši valstī kā kopējā lietā, kā arī nav snieguši kvalitatīvu politisko izglītību. Tik totāls uzskats, ka viens cilvēks būs labāks nekā vairāki, sabiedrības apziņā ir jāvērtē kā indivīdu potenciālo, bet nerealizēto pilsonisko aktivitāšu transformācijas galarezultāts un, kā tautā saka, ķeršanās pie racionālākā – galējā – varianta.
Pamatojoties uz iepriekšējo analīzi, prātā nāk klasiķa Andreja Upīša traģēdijā «Spartaks» teiktais: «Vergu dvēselēm vajag kunga, kā bīties.» Tieši Latvijas sabiedrībā (īpaši vecāka gadagājuma cilvēku vidū) vēlme, ka jābūt vienam tautas ieceltam valdītājam, ir populāra (runā, ka vecāki cilvēki pārsvarā ir arī sociāldemokrātu vēlētāji) un pauž A.Upīša minēto «verga sindromu». Atklāti runājot, neko īpašu šiem cilvēkiem nevar pārmest, jo neba jau viņi vainīgi, ka ir niecīga demokrātijas (kā vērtību sistēmas) pieredze. Līdz ar to var secināt, ka sociāldemokrātu ideja par grozījumiem Satversmē situācijā, kad ir skaidra demokrātisku vērtību sistēma, būtu nopietni vērtējama. Taču šajā gadījumā par argumentu izmantot to, ka sabiedrība tā vēlas, ir populistiski, jo jāņem vērā tomēr objektīvā sociālā realitāte. Diemžēl Latvijā vēlmi pēc tautas vēlēta prezidenta nosaka pagātnes tradīcijas un vājā pilsoniskā sabiedrība, nevis gadsimtos iekoptas demokrātijas tradīcijas. Protams, realitāte nav iepriecinoša, vēl vairāk – kā no politiskās elites, tā no pilsoniski pasīvās sabiedrības puses tiek veicināta «vergu sindroma» reproducēšana, attīstot ideju par tautas vēlētu prezidentu. Tātad, runājot par Latviju kā parlamentāru republiku, jāsecina, ka sabiedrība tam nav gatava, kamēr tajā eksistē demokrātisko vērtību vakuums un politiskos uzskatus ietekmē kaut kur totalitārajā režīmā aizgūtas klišejas, ka jābūt lielajam brālim (kungam), kas pratīsies vergu vidū ievest kārtību.
