Kad atnāks Latvijas pilsoņiem tie laiki, kad viņu ievēlētās Saeimas un tās apstiprinātās valdības darbu varēs raksturot ar vārdiem «ātri» un «kvalitatīvi»?
Kad atnāks Latvijas pilsoņiem tie laiki, kad viņu ievēlētās Saeimas un tās apstiprinātās valdības darbu varēs raksturot ar vārdiem «ātri» un «kvalitatīvi»? Pagaidām, šķiet, tā ir utopija. Bez retiem izņēmumiem, kas tikai kārtējo reizi apliecina kopējo tendenci, daudzmaz steidzami izstrādātie un pieņemtie likumdošanas akti vēlāk noteikti izrādās labojami un «caurumaini» vai arī iestrēgst to darbību reglamentējošo noteikumu pieņemšana. Atcerēsimies kaut vai Komerclikumu. Tā izstrādāšanu, ņemot vērā apjomu, tiešām var nosaukt par ātru, arī par likuma kvalitāti pamatlietās nenākas šaubīties, taču tā spēkā stāšanās, kas nu jau ir atlikta, draud sagādāt pamatīgas galvassāpes gan uzņēmējiem, gan arī valsts iestāžu attiecīgajiem darbiniekiem. No otras puses – ne vienmēr Jēkabielas nama iemītnieku iecienītā «gumijas stiepšana» saistās ar viņu darba kvalitāti. Te minams bēdīgi slavenais, novilcinātais «Latvijas kuģniecības» jauno tankkuģu būves projekts, ko vajadzēs realizēt «plīsti vai lūsti», taču jau par daudz lielākiem nodokļu maksātāju līdzekļiem.
Nu pienākusi kārta iestrēgt Dzīvesvietas deklarēšanas likumprojektam, kas pilnīgi droši spēkā nestāsies šā gada vidū, kā bija iecerēts sākotnēji. Likumdevēji kārtējo reizi atklājuši likuma gara un burta neatbilstību skarbajai realitātei. Izrādās, likuma «darbināšanu» traucē pat tik banāla lieta kā datoru trūkums daudzās Latvijas pašvaldībās. Formāli tas tiek dēvēts par pašvaldību tehnisko negatavību datorizētai datu uzskaitei un pārraidei. Tāpēc – vienkāršāk zīmogs pasē kā vecajos labajos laikos un tālaika milicijas pirmais jautājums jebkurā situācijā: kur esat pierakstīts? Cilvēkiem, kam bieži bija jāmaina dzīvesvieta, «pierakstīšanās» un «izrakstīšanās» zīmogi pasi vērta par kaut ko komiksam līdzīgu. Dzīvojam taču jau 21. gadsimtā, un no šā padomju birokrātijas rudimenta pienācis laiks atteikties.
Derētu pievērst uzmanību arī igauņu dēkām ar pieraksta sistēmas atcelšanu, kas ir beigušās ar brīvprātīgu dzīvesvietas deklarēšanu, neparedzot sodu par nedeklarēšanu. Te nu pašmāju likumdevējiem derētu padomāt par uzspiesto obligātumu, citādi var gadīties, ka jaunā dzīvesvietas deklarēšana godīgajiem un apzinīgajiem pilsoņiem būs kārtējā nodeva birokrātijai, bet tie, kuru interesēs nietilpst valsts vai pašvaldību iestāžu informēšana par savu atrašanās vietu, mierīgi turpinās no tām slapstīsies tāpat kā tagad.
Atkal jocīgā situācijā nokļūst cilvēki, kas bieži maina savas dzīvesvietas, piemēram, istabas vai dzīvokļus «ieņemoši» studenti. Vai tiešām viņiem katru reizi būs jāiesniedz dzīvesvietas deklarācija un no saviem jau tā trūcīgajiem ienākumiem jāmaksā valsts nodeva? Šķiet, šī nebūs tā īstā reize un vieta valsts nodevas piemērošanai. Iznāk, ka pilsonis ir atvērts dialogam ar valsti, paziņojot tai savu dzīvesvietu, bet valsts no viņa vēl iekasē kaut kādu nodevu. Kāpēc? Ko viņš ir noziedzies?
Starp citu, obligātu dzīvesvietas deklarēšanu varētu pieprasīt krimināli sodītām personām, kas tiesībsargājošām iestādēm ir jāuzrauga pēc soda izciešanas vai arī sodu izcieš nosacīti. Tas būtu loģiski un saprotami.
Jautājums, vai katram Latvijas iedzīvotājam obligāti jādeklarē sava dzīvesvieta, joprojām paliek atklāts. Skaidrs, ka bez tās neiztiks tie, kam ir nepieciešamība aktīvi kontaktēties ar valsts vai pašvaldību institūcijām, un tādu ir vairākums. Valstij svarīgāk ir atrast to cilvēku koordinātas, kuri no kontakta apzināti izvairās. Diez vai «ķeksītis» kāda reģistra failā, ka Jānis vai Pēteris dzīvo tur un tur, līdzēs viņu sadzīt rokā, ja rodas vajadzība. Atliek tikai izteikt cerību, ka dzīvesvietas deklarēšanas likums pēc ilgās izstrādāšanas būs arī kvalitatīvs un nekļūs par kārtējo birokrātisko slogu tiem, kuru rīcība atbildīs tā «burtam un garam».
